Pašlaik skolēnu un skolotāju skaita attiecības mums ir samazinājušies no 18 skolēniem uz skolotāju līdz 10 skolēniem uz skolotāju. Līdz ar to mēs varam pieprasīt no sabiedrības finansējuma palielinājumu pedagogu atalgojumam, tikai tad, ja atsakāmies no visādiem tabu un sākam atbildīgi diskutēt par nozares problēmām. Mūsu uzdevums ir nodrošināt visiem bērniem vienādas starta iespējas neatkarīgi no tā, vai viņi dzīvo pilsētās vai laukos, nabadzīgās vai turīgās ģimenēs. Līdz ar to nav pieņemama situācija nostādīt bērnus, kas mācās lauku skolās sliktākā situācijā nekā pilsētniekus un maksāt viņu pedagogiem mazākas algas nekā pilsētās. No otras puses, ja kāda ģimene pieņemtu lēmumu aizbraukt dzīvot uz mežu, vai sabiedrības pienākums būtu viņiem pie mājas nodrošināt skolu un pedagogus? Es domāju, ka nē. Jautājums, kā mēs varam atrisināt šo dilemmu. Mēs šeit runājam arī par citu pakalpojumu pieejamību. Mēs mēģināsim uzsākt diskusiju, lai šī tēma vairs nebūt tabu. Tajā pašā laikā mums vajag pieņemt lēmumus un izstrādāt kritērijus, lai noteiktu, kuras skolas ilgtermiņā nav dzīvotspējīgas un sabiedrība tās uzturēt vairs nevarēs.
Vai lēmumu par mazo skolu likteni vajadzētu pieņemt ministrijai vai vietējai kopienai, kā to ierosina Iespējamās misijas vadītāja Zane Oliņa?
Tam ir jābūt kopējam lēmumam, kas ir jāpieņem valdībai kopā ar pašvaldībām. Piemēram, Igaunijas centrālā valdība saviem reģioniem izteica šādu priekšlikumu: jūsu reģionā var atrasties ģimnāzija, un mēs par to maksāsim ne tikai pedagogu algas, bet arī visus uzturēšanas izdevumus, kurus citādi maksātu pašvaldība, bet ar vienu nosacījumu. Proti, jūsu reģionā esošajām pašvaldībām savas vietējās skolas ir jāslēdz. Respektīvi, šo pašvaldību bērni mācīsies reģiona ģimnāzijā.
Vai arī Latvijā tas varētu būt risinājums?
Jā. Tajā pašā laikā ir grūti piedāvāt risinājumu, ja mēs neesam apzinājuši problēmas mērogus, un tas nav izdarīts tādēļ, ka līdz šim mazo skolu tēma ir bijis tabu jautājums. Protams, mēs nevaram radīt situāciju, ka bērnu vecāki nezinās, kas ar viņu skolu būs pēc mēneša vai pusgada. Tāpēc pirmais solis pareizajā virzienā būtu apzināt, cik mums vispār ir tādu skolu, kuras ilgtermiņā nav dzīvotspējīgas. Atbildes radīsies, kad mēs sapratīsim problēmas mērogu. Mums vispār jārunā, cik konkrētu apdzīvotu vietu un tajās esošās infrastruktūras (skolas, slimnīcas, bibliotēkas, pasts, ugunsdzēsēji, policija utt.) uzturēšana izmaksā nodokļu maksātājam. Jautājums, kas ir lētāk valstij, vai uzturēt nomaļu infrastruktūru vai piešķirt tur dzīvojošām ģimenēm naudu, lai uzbūvē māju reģiona centrā.
Iespējams pašvaldībai ir izdevīgāk nevis uzturēt skolu, bet apmaksāt bērniem autobusu uz skolu reģiona centrā.
Iespējams, šādu "varbūt” risinājumu ir ļoti daudz.
Sakiet, modelī “nauda seko skolēnam” naudai būtu jāseko skolēnam līdzi uz pašvaldību vai skolu?
Līdz skolai.
Jūs esat teicis, ka jūsu prioritāte ir profesionālā izglītība un duālā modeļa ieviešana. Latvijas darba devēju konfederācija jau ir izteikusies, ka neredz iespēju šādu modeli ieviest.
Tas ir pārpratums. Pašlaik mēs ar darba devējiem esam panākuši pilnīgu sapratni un vienošanos. Duālā modeļa būtība ir: skolēns pēc pamata vai vidusskolas iet nevis uzreiz uz profesionālo mācību iestādi, bet uzņēmumu, kurā viņš apgūst praksi. Protams, ka tas var notikt tikai lielajos uzņēmumos. Visus jauniešus, protams, ar šādām prakses vietām uzreiz nevarēs nodrošināt, taču programmai ir iespējas augt un paplašināties. Mūsu mērķis ir konsolidēts profesionālo mācību iestāžu tīkls, kur katrā no 12 reģionālajiem centriem ir šāda profesionālās izglītības iestāde. Šie centri ir daļa no industriālās politikas, kur investoriem tiks piedāvātas industriālās zonas.
Cik ilgā laikā šo modeli izdosies iedzīvoties?
To ir grūti pateikt. Mēs sāksim ar pilotprojektiem, piemēram,Valmierā.
Kur Jūs ņemsiet tam finansējumu un cik tas būs liels?
Konkrētus skaitļus man ir grūti pateikt, bet finansējums nāks no Eiropas struktūrfondiem.
Par augstāko izglītību. Cik, Jūsuprāt, tā šobrīd ir pieejama studēt gribošajiem jauniešiem?
Mūsu pašreizējā augstākās izglītības sistēma ir uzbūvēta tā, ka budžeta vietas saņem tie, kuriem ir vislabākās spējas un sekmes, lai izturētu konkursu. Parasti tie ir jaunieši no turīgām ģimenēm – labākās skolas, repetitori utt. Atklāts ir jautājums, vai daļu no budžeta vietām nevajadzētu novirzīt tiem jauniešiem, kuru rezultāti konkursā varbūt nav tik spīdoši, bet kuri nāk no trūcīgām ģimenēm.
Vai tas ir Jūsu piedāvājums augstākās izglītības finansēšanā?
Par to būtu labi diskutēt. Piemēram, 4/5 no visām budžeta vietām aiziet izcilniekiem, 1/5 vadoties no materiālā stāvokļa.
Kā Jūs raugāties uz bezmaksas augstākās izglītības ieviešanu?
Tad mums jārunā par pašreizējā finansējuma ļoti būtisku palielināšanu. Jautājums, cik tas ir reāli? Neaizmirsīsim, ka mums dienas kārtībā ir nodokļu samazināšana. Par iespējamiem risinājumiem augstskolu finansēšanā vēl ir jādiskutē.
Intervijas pirmo daļu lasiet šeit.