Dzīvot aprūpes centrā nav kauns!

Domāju, ka nav nekā ļaunāka, kā būt kādam " uz kakla". Lūgt un gaidīt, kad bērni vai mazbērni atradīs laiku un iespēju apkalpot, parunāties.... pat pie vislabākajām ģimenes attiecībām- jaunie ir darbā visu dienu un pārnākuši mājās tik vien spēj kā paveikt savu mājas soli, kur nu vēl papildus rūpes par vecu cilvēku. Un , nedod Dievs, ja vecais cilvēks vēl ir cilājams un grozāms- kura jauna sieviete to spēj paveikt? Pansionātos vismaz tam ir piemērots aprīkojums. Vispār, vecums nav nekāda laimes ieleja... . Kā mierinājums vien tas, ka patreiz jaunie reiz ies tam cauri paši - tas nu ir neizbēgami.

Tur dzīvotājiem patiešām nevajadzētu kaunēties un, ja vairs neviena nav, neko darīt. Taču kaunēties piedien tiem kam par saviem senčiem pienāktos gādāt (ja tādi ir). Tie tur nokļuvušie, nekad neatzīstas cik sūdīgi jūtas, jo pažēlo savus jaunos.

Tas būtu ideāli - dzīvot aprūpes centrā. Ja cilvis pats nav kaprīzs un ir sabiedrisks, tad gan ar radiem satikšana labāka (kā jau nedzīvojot kopā), gan var saturīgi laiku pavadīt, nevis nīkt pelējumā, parādos un ar pustukšu vēderu. Mīnuss ir tāds, ka pensijas ir par mazu, lai sev cienīgas vecumdienas apmaksātu.

KAUNS ir melot un zagt!

Skatoties kādā...