Kā lai jaunās ģimenes plāno sev bērnus, ja tūkstošiem bērnu netiek uzņemti bērnudārzos? Potenciālie vecāki ar bažām vēro savu draugu un paziņu lokā tos, kas, gadiem gaidot uz vietu dārziņā, ir spiesti atteikties no iespējas atgriezties darba tirgū, nemaz nerunājot par karjeras turpināšanu. Ja māmiņai bērniņš ir piedzimis fizioloģiski vēlamajā - 20 vai 25 gadu vecumā, kad mācību dēļ darba stāžs vēl nav uzkrāts, viņas māmiņalga būs tikai 50 latu mēnesī. Tātad jaunai māmiņai jāiztiek pašai un jāuztur zīdainītis par 50 latiem mēnesī. Bērna otrajā dzīves gadā pabalsts būs 30 latu, bet pēc tam tikai astoņi lati mēnesī. Bez iespējas iekārtot bērnu dārziņā šīs māmiņas ir spiestas gadiem sēdēt mājās, un viņas nevar strādāt. Papildus vietām dārziņos ir vēl daudz citu veidu, kā valsts varētu sniegt nepieciešamo atbalstu, lai jaunās ģimenes izlemtu par labu bērniem. Tās ir bezmaksas pusdienas visās klasēs, bezmaksas skolas grāmatas un darba burtnīcas, bezmaksas sabiedriskais transports un bezmaksas ārpusskolas nodarbības. Tām arī ir jābūt būtiskām atlaidēm nekustamā īpašuma nodoklī ģimenēm ar vairākiem bērniem. Tās arī varētu būt gan lielāks neapliekamais minimums, gan arī ienākuma nodokļa atmaksāšana daudzbērnu ģimenēm. Labākos atbalsta veidus var noskatīties no Igaunijas vai izdomāt vēl labākus, BET tam visam ir nepieciešama nauda, LIELA NAUDA. Es runāju par papildu naudu vismaz simts miljonu latu ik gadu - kā to spēj Igaunija. Tad arī Latvija varēs cerēt uz būtisku dzimstības pieaugumu, lai tas izlīdzinātos ar mirušo skaitu. Tad Latvijai būs nākotne un beigsies draudi, ka tā pamazām pārvērtīsies par lielu pansionātu.
Nav jau tā, ka latvieši nevēlas bērnus. Aptaujas rāda, ka ģimenes visbiežāk vēlētos sev divus un trīs bērnus. Tātad, ja valsts radītu pietiekamas iespējas, tad Latvijā dzimušo skaits varētu pat dubultoties. Mums jāsasniedz situācija, kad jaunām ģimenēm būtu izdevīgāk plānot sev ģimeni ar vismaz diviem, bet labāk - trim bērniem. Taču līdz šim mums dzimstība arvien samazinās, un esam noslīdējuši līdz 1,1 bērnam. Pēdējo gadu sociālā budžeta konsolidācija visvairāk iegriezusi tieši ģimenēm ar vairākiem bērniem. Latvija ieņem pirmo negatīvo vietu ES valstu pulkā, kurā visstraujāk uzlec (dubultojas) nabadzības risks ģimenēs ar trim un vairāk bērniem, salīdzinot ar ģimenēm bez bērniem. Citas valstis tomēr cenšas pēc iespējas kompensēt ģimeņu lielos papildu izdevumus, ko rada vairāki bērni - un rezultātā šis nabadzības risks un iztikas līmenis paliek aptuveni tāds pats - ir bērni vai nav. Bet Latvijā, kur nepieciešamība pēc bērniem ir visizteiktākā, tur valsts par to rašanos īpaši nerūpējas - bērns tiek pielīdzināts privātām kaprīzēm, tas ir kā luksusa prece, par kuru jāmaksā lieli nodokļi! Bērnu precēm arī varētu PVN samazināt. Vai tad Latvijas Valsts kasei tie nedaudzie lati, kas PVN veidā ienāk no ģimeņu maciņiem par bērnu autiņiem, bērnu pārtiku un zālēm, nav ar rūgtuma asarām slacīti?
Latvijā ir desmitiem tūkstošiem ģimeņu, kas vēlētos sev bērnus, bet veselības stāvokļa dēļ tas neizdodas. Lielai daļai no viņiem var līdzēt ārsti, taču procedūras ir ļoti dārgas - pat 1000 latu un vairāk. Turīgajiem cilvēkiem nav jāgaida uz valsts palīdzību - tie paši var samaksāt, taču pārējiem nav citu iespēju tikt pie gaidītā bērniņa, kā vien cerēt uz valsts palīdzību. Veselības ministre Circene ir apņēmusies jau šogad nodrošināt valsts finansējumu šādām procedūrām, taču arī tam ir vajadzīga valsts nauda.
Līdz šim Latvijā valda izteikta bezbērnu politika, jo ar katru bērnu cilvēku iztikas līmenis strauji krītas. Jaunā valdība, pērn uzsākot darbu, pieņēma deklarāciju, ka demogrāfija būs prioritāte. Pagaidām tā gan ir tukša prioritāte, jo tai vēl nav atrasta nauda. Kopš ir beidzies starptautiskā aizdevuma slogs, valdībai jau pavasarī jāspēj atrast gan pirmos miljonus neauglības ārstēšanai, gan arī nākamos miljonus, lai spētu nodrošināt vietas bērnudārzos visiem mazuļiem. Ja valdība to nespēs, tad nav vērts, ka mums tāda valdība. Bezbērnu politikas vietā Latvijai ir nepieciešama «vēl viena bērna» politika. Igauņi ar lepnumu stāsta par savu fantastisko sasniegumu, ka dzimstības rādītāji no līdzīgiem mīnusiem ir izlīdzinājušies ar mirstību, un to, ka dekādē ir trīskāršojies jauno igauņu māmiņu skaits ar augstāko izglītību. Bet Latvijas demogrāfijas rādītāji pasaules demogrāfu lokā tiek izmantoti kā negatīvais pretpols.
Par šo tēmu nedrīkst pārstāt runāt, bet ir jāsāk rīkoties visiem. Gan valdība, gan Saeima ir vismaz deklarāciju un diskusiju līmenī nopietni pievērsušās demogrāfijas problēmas risināšanai, un drīz būs arī pirmie naudas piešķīrumi valsts budžetā. Uz šī fona prezidenta viedoklis, ka nauda nelīdzēs, nonāk pretrunā ar pārējiem. Aicinu Valsts prezidentu jau tuvākajā laikā izvērtēt, ko viņš varētu darīt, lai sekmētu Latvijas nākotnes nodrošināšanu, un nevis atrunāt, bet tieši iedrošināt arī Saeimu un valdību atrast tam vajadzīgo naudu. Bet tagad, kamēr veselības ministre meklē naudu neauglības ārstēšanā, prezidents it kā iebilst, ka ar to nekas nebūs līdzēts! Ar vērtējumu, ka tik traki jau vēl nav, un nevēlēšanos saskatīt realitāti, ka valsts kļūst par pansionātu, vairs nepietiek! Latvija gaida no sava prezidenta valstiskus spriedumus un rīcību šajā tik nozīmīgajā brīdī, kad jācīnās par valsts un tautas nākotni - vai būs Latvijai pēc dažām paaudzēm latvisks saturs? Jau 20 gadu krītam demogrāfiskā bedrē, tāpēc nākamie daži gadi būs izšķiroši. Latvieši gaida atbildīgus spriedumus un mērķtiecīgu rīcību no visiem, īpaši no Valsts prezidenta!