Zinātnieki un AES būvnieki ir darījuši ļoti daudz, lai jaunākajās tehnoloģijās minimizētu vai teju izslēgtu līdz šim galveno risku atomstaciju drošībai - cilvēcisko faktoru, kas izraisīja Černobiļas traģēdiju. Tādēļ varu apgalvot, ka mūsdienās AES tehnoloģijas ir augstākajā iespējamajā drošības pakāpē. Taču, manuprāt, diskusija par AES drošību nav līdz galam objektīva - joprojām cilvēce pieļauj desmitiem tūkstošu kodolieroču (pret dažiem simtiem AES) pastāvēšanu un to izraisītos draudus. Tāpat var diskutēt par to, vai lielāku ļaunumu mūsdienās sabiedrībai var radīt modernās fosilās elektroenerģijas ražotnes būvniecība vai banku krīzes sekas visā pasaulē.
Līdzšinējā pieredze liecina, ka lielākās avārijas notikušas ar I un II paaudzes atomreaktoriem. Tagad speciālisti radījuši jau III paaudzes reaktorus, katrā nākamajā paaudzē drošības jautājumu risinājumus arvien uzlabojot. Patiesā problēma un apdraudējums nav jaunu AES būvniecībā, bet tajā apstāklī, ka turpina strādāt iepriekšējo paaudžu reaktori. Ja Fukušimā būtu bijis izveidots tāds aizsargapvalks, kāds ir III paaudzes reaktoriem (kādu ir paredzēts izmantot arī Visaginā), radioaktīvie materiāli nebūtu nonākuši apkārtējā vidē.
Šobrīd no III paaudzes reaktoriem darbībā ir pārbaudīts ABWR kodolreaktors, kura uzlabojumi, salīdzinot ar iepriekšējām paaudzēm, nodrošina tā ekspluatācijas drošumu. Šo vārošā ūdens kodolreaktora tehnoloģiju ir licencējusi ASV Kodolenerģētikas reglamentējošā komisija Nuclear Regulatory Commission. ABWR kodolreaktora darbība ir pilnībā automatizēta, un avārijas gadījumā tā aktīvās zonas dzesēšana ir nodrošināta trīs diennaktis bez personāla iejaukšanās. Ja šāds reaktors ar jaudu 1350 MWel tiks uzstādīts Visaginas AES, tas būs drošākais reģionā.
Katras atomstacijas būvniecības svarīgākais aspekts ir drošība. Taču - lai cik uzticamas būtu tehnoloģijas, iedzīvotāju drošības jautājumi nedrīkst palikt novārtā. Mūsdienās vairs nav iespējama situācija, kāda bija, piemēram, padomju laikā ar Ignalinu, kad Daugavpils iedzīvotāji netika brīdināti par neplānotu stacijas apstāšanos, kas notika pat vairākas reizes gadā. Tagad gar Latvijas robežu ir uzstādīti radiācijas reģistratori, un, risinot jautājumus par iespējamo līdzdalību Visaginas AES, Latvenergo speciālisti sadarbojas ar Vadības grupu drošības jautājumos. Stacijas drošības virsuzraudzību nodrošina Lietuvas kodoldarbības inspektorāts VATESI, kas ir nokomplektēts ar augstas klases kodolspeciālistiem. Drošības situāciju kontrolē arī ES kodolinstitūcijas, kuras atbalstījušas gan vietas atbilstības novērtējumu AES būvniecības vajadzībām, gan arī devušas pozitīvu vērtējumu izvēlētajai stacijas tehnoloģijai un darbības modelim. Dotajam vērtējumam ir vitāli svarīga nozīme projekta finansējuma nodrošināšanai. Gan Ignalinas stacijas divdesmit gadu ekspluatācijas, gan patreizējā likvidācijas pieredze ļauj uzturēt kodolmateriālu drošas izmantošanas pieredzi augstā līmenī gan VATESI, gan Lietuvas enerģētikas speciālistiem.
Ja tehnoloģiju drošība III paaudzes reaktoriem jau ir pārbaudīta un pierādīta darbībā, galvenā uzmanība ir jāpievērš kodolatkritumu uzglabāšanai. Kodoldegvielas, kas sagatavota iekraušanai, transportēšana ir ne tikai vienreizējs process, bet arī neapdraud cilvēku drošību, jo pirms ievietošanas reaktorā tā nav bīstama no radioaktivitātes viedokļa, - Latvijas teritorijā kodoldegviela ir transportēta jau iepriekš. Taču Visaginas projekts pat neparedz kodolmateriālu transportēšanu caur Latviju.
Presē mēdz parādīties apgalvojumi, ka kodolatkritumu glabāšana varētu piesārņot gruntsūdeņus un tālāk tie varētu nonākt Daugavas ūdeņos. Īstenībā Drukšiai ezers, tāpat kā Latvijā Lubāns, ir daļēji cilvēka radīts veidojums, kuram notece ir nevis uz Latvijas, bet uz Baltkrievijas pusi, tātad prom no Latvijas.
Eiropas attieksme pret atomenerģētiku šobrīd nav tik viennozīmīga, kā tiek interpretēts. Presē daudzkārt pieminētā Vācija pēc Fukušimas notikumiem neslēdza visus atomreaktorus, bet tikai tos, kam bija beidzies ekspluatācijas laiks. Ja no elektroenerģijas nodrošinājuma viedokļa Vācija līdz šim bija pašpietiekama, tad tagad tai ir jāsāk pirkt Francijas AES saražotā elektroenerģija. Līdzīga situācija ir bijusi un arī šobrīd ir Latvijā - mūsu deficīta segšanai tika un tiek pirkta elektroenerģija, no kuras daļa ir saražota Ļeņingradas AES. Tepat, pavisam netālu no Latvijas, ir Zviedrijas un Somijas AES.
AES būvniecība tiek pakļauta apkārtējās vides risku faktoru izvērtējumam - Visaginas AES tiks būvēta blakus vietai, kur jau iepriekš darbojās Ignalinas AES. Ir maksimāli izvērtēti riski un novērstas iespējas, ka dabas katastrofa varētu apdraudēt stacijas drošību, ir pārdomāti risinājumi, lai nepieļautu nesankcionētu piekļuvi un tādējādi novērstu terorisma iespējas, turklāt plānotais reaktors ir viens no modernākajiem pasaulē.
Visticamāk, Visaginas AES tiks uzcelta - ar mūsu līdzdalību vai bez tās. Latvijas valsts reģionālās drošības jautājumi ir jārisina jebkurā gadījumā, un iespējamās līdzdalības izvērtēšanas procesā tie ir ļoti svarīgi. Taču tikai ar mūsu līdzdalību varēsim pilnvērtīgi aizstāvēt savu iedzīvotāju drošības intereses, pretējā gadījumā nonāksim pasīvu vērotāju lomā.