Tirdzniecības centrs līdz apstākļu noskaidrošanai ir slēgts, un to apseko Būvniecības valsts kontroles biroja speciālisti. Biroja eksperti apseko arī LNOB ēku. Tā sacīt, process tiek kontrolēts. Un, paldies Dievam, neviens nav cietis.
Operas ēkas defekti, vismaz no pirmā acu uzmetiena, nav tik bīstami, lai satrauktos par ēkas un tajā esošo cilvēku drošību, – tie vairāk ir ārēji fasādes defekti, kuru iemeslus droši vien noskaidros eksperti un attiecīgi arī izlems par nepieciešamo remontdarbu apjomiem. Grūtāk spriest par Jelgavas tirdzniecības centru, vēl jo vairāk ieklausoties dažādās valodās, ka šīs nav pirmās līdzīga veida problēmas šajā ēkā. Protams, viens ir ļaužu valodas un nevalodas, otrs – reālā situācija un tehniskie iemesli, kas ir objektīvais faktors, no kura izdarīt secinājumus, vai konkrētais objekts bīstams vai drošs tā apmeklētājiem. Tas jau paliek speciālistu kompetencē, un jācer, ka objektīvas un ar faktiem argumentētas atbildes uzzināsim jau pavisam drīz.
Tomēr šo abu ziņu kontekstā rodas jautājums – vai un cik lielā mērā mēs – sabiedrība, uzņēmēji, atbildīgie valsts pārvaldes darbinieki – esam ņēmuši vērā Zolitūdes traģēdijas sekas. Vai esam izdarījuši secinājumus ne tikai uz papīra, bet arī savā prātā, attieksmē pret savu darbu, attieksmē pret savu un līdzcilvēku drošību? Šie ir tikai divi konkrēti un vienā laikā samērā lielu rezonansi radījuši notikumi, taču
vai ir kāds vai kādi atbildīgie mūsu valstī, kuri var uzlikt roku uz sirds un ar pilnu cilvēcisku un juridiski materiālu atbildību apgalvot, ka pēc tā milzīgā tiesību aktu precizējumu, labojumu un izmaiņu blāķa īstenošanas vismaz sabiedriskās ēkas Latvijā ir drošas cilvēkiem?
Vai mēs varam patiešām būt pārliecināti, ka pēkšņi kādā dienā Latviju atkal nepāršalks traģiska ziņa, ka sabrukusi kāda betona konstrukcija, paņemot līdzi salauztas cilvēku dzīves?
Kāds teiks – nu ko tie žurnālisti atkal visu dramatizē, tās taču ir tikai dažas flīzes vai daži ķieģeli ar apmetuma gabaliem. Bet viss parasti ar to arī sākas – viss ir skaisti uzrakstīts uz papīra, un visi visu it kā kontrolē. Bet patiesība atkal izrādās citāda – flīzes "lec no grīdas", bet ķieģeļi krīt no operas sienas. Tas nešķiet normāli, sevišķi lasot, ka, piemēram, Liepiņš par to amatpersonām jau ir teicis, bet palicis nesadzirdēts. Kaut kas tomēr mūsu sistēmā nav kārtībā.
Atis