Šobrīd saskaņā ar Atkritumu apsaimniekošanas likumu pašvaldības izvēlas sadzīves atkritumu apsaimniekotāju, kurš pašvaldības teritorijā sniedz pakalpojumus gan privātpersonām, gan uzņēmumiem. Tādējādi uz pašvaldības un atkritumu apsaimniekotāja noslēgtā līguma darbības laiku tirgū faktiski nepastāv konkurence. Vienlaikus, tā kā likuma nepilnību dēļ pašvaldība var nerīkot konkursu, ja tai pilnībā vai daļēji pieder savs atkritumu apsaimniekošanas uzņēmums, nereti vienlīdzīgas konkurences iespējas netiek nodrošinātas arī visas pašvaldības mērogā.
Īstenojot VARAM izstrādātos grozījumus, kas paredz lielākiem uzņēmumiem (tiem, kas atbrīvoti no dabas resursu nodokļa nomaksas un kuru izvedamo atkritumu apjoms sasniedz 240 m3 gadā), tiesības izvēlēties atkritumu apsaimniekotāju, ar kuru pašvaldība nav noslēgusi līgumu, atkritumu apsaimniekošanas tirgus vismaz daļēji tiktu atvērts konkurencei, veicinot sāncensību sadzīves atkritumu apsaimniekotāju starpā arī periodā, kamēr ir spēkā pašvaldības noslēgtais līgums ar vienu atkritumu apsaimniekotāju. Būtiski arī, ka, ļaujot pašvaldības teritorijā darboties vairākiem uzņēmumiem, ievērojami palielinās iespēja, ka nākamajā pašvaldības rīkotājā konkursā efektīvus un konkurētspējīgus piedāvājumus spēs sniegt vairāki uzņēmumi, kuru konkurences rezultātā arī patērētājiem būs iespēja saņemt iespējami izdevīgāko risinājumu.
Tāpat KP norāda, ka nav pamatotas Latvijas Pašvaldību savienības (LPS) paustās bažas par iespējamo cenu pieaugumu normatīvā regulējuma izmaiņu gadījumā. Dati, kas ir Konkurences padomes rīcībā, liecina, ka tikai ļoti neliela daļa komersantu Latvijā sasniedz un pārsniedz noteikumos paredzēto 240 m3 slieksni. Noteiktais slieksnis ir tik augsts, ka, pretēji izskanējušiem apgalvojumiem, tam neatbilst visi lielveikalu tīklu veikali. Attiecīgi nav pamatoti secināt, ka cenu pieaugums neizbēgami skars pašvaldības ar lielākām lauku teritorijām un mazāku iedzīvotāju blīvumu, jo šādās pašvaldībās kritērijam atbilstošu uzņēmumu vai nu nav vispār, vai arī ir ļoti maz. Pat pieļaujot, ka atsevišķu pašvaldību teritorijās šo komersantu radīto atkritumu īpatsvars varētu būt būtisks, nav iegūti konkrēti dati par atkritumu apjomiem katrā no pašvaldībām un attiecīgi nav veikti objektīvi un pamatoti izmaksu un to iespējamo izmaiņu aprēķini. LPS sniegtie dati ir savstarpēji pretrunīgi, jo nav skaidrs, kāpēc, piemēram, Babīti noteikumu projekts neietekmētu, bet Maltas pagastu ietekmētu. Tajā pašā laikā Rīgā, kur potenciāli ir vislielākais skaits uzņēmumu, kas varētu pārsniegt slieksni, noteikumu projekts cenu neietekmētu.
Vienlaicīgi jāņem vērā, ka uzņēmējs var brīvi izvēlēties uzticēt atkritumu apsaimniekošanu arī pašvaldības izvēlētajam atkritumu apsaimniekotājam. Tāpēc nākas secināt, ka tā vietā, lai atsevišķas pašvaldības nopietni pievērstos atkritumu apsaimniekošanas sakārtošanai savās teritorijās un nodrošinātu efektīvu sistēmas uzraudzību, šobrīd, pretojoties sistēmas maiņai, tiek kultivēta mākslīga ažiotāža, draudot ar izmaksu sadārdzināšanos iedzīvotājiem.