Labojiet, bet man par pašreizējo uzstādījumu ir radies šāds iespaids - valsts iedod naudu kādām cittautiešu kultūras aktivitātēm, attiecīgajām grupām it kā jājūtas par to priecīgām un attiecīgi lojālām pret Latviju. Un tā skaitās integrācija.
Tas tiešām ir jautājums, "ap ko" notiek integrācija. Un manā skatījumā tās ir Latvijas kultūras tradīcijas - valstij, protams, nav jāliek šķēršļi šo NVO aktivitātēm, piemēram, nacionālo minoritāšu kopienu svētku svinēšanā, tomēr akcents ir uz Latvijas nacionālo kultūru.
Labi, un kā tam jānotiek? Cik saprotu, tiek izdotas grāmatas par šīm tēmām cittautiešu skolām, tālāk?
Nav sevišķi daudz ar ko palielīties. Mans "jājamzirdziņš" ir, lai šajās, nosacīti runājot, krievu skolās latviešu priekšmetus (valoda, literatūra, vēsture) pasniegtu skolotāji, kas ir personības, kuri māk aizraut. Izšķiroša ir šo skolotāju sagatavotība, un šajā jomā nekas nav darīts - šādi pedagogi tiek gatavoti "parastajā kārtībā", bez speciālas sagatavošanas. Te būtu ne tikai valstij jāmaina sava attieksme, bet pavērtos arī plašs darba lauks tādām organizācijām kā Iespējamā misija.
Ir jāmēģina uztaustīt, kas ir tās lietas, kas mūs var vienot, kopīgi aizraut. Vienotas vēstures izpratnes veidošanai, būsim reālisti, ir nepieciešams ļoti ilgs laiks. Sports? Jā, bet nevajadzētu uz to pārāk paļauties. Mani interesē tāda potenciāli vienojoša platforma kā "eiropeiskums". Šobrīd gan pēc Eirovīzijas tas ir diezgan riskants temats (smejas), tomēr, ja mēs abstrahējamies no šādiem notikumiem, vēlme būt tuvāk Eiropai, zināma pozicionēšanās kā eiropiešiem pretstatā Krievijai bija pamanāma daļā cittautiešu pat padomju laikā. Manuprāt, tas ir cerīgs virziens, tikai to nevajadzētu maitāt ar pašas Eiropas finansētiem projektiem, kā tas diemžēl ir gadījies iepriekš.
Mazliet huligānisks jautājums - bet varbūt neko speciāli nemaz nevajag darīt? Tie, kuri nav impēriski noskaņoti, paši atrod ceļu, savukārt par pārējiem - nu, lai viņi svin Jauno gadu pēc Maskavas laika...
Es piekrītu, ka nevajag histēriskas aktivitātes, kā dažreiz notiek pēc kaut kādiem notikumiem - vai tie būtu valodas referendums, Ukraina vai kas cits. Tāpat ir jāsadala: kur jāstrādā integrācijas politikai un kur, piedodiet, vienkārši Drošības policijai. Tomēr kopumā tā masa ir pārāk liela, lai neko nedarītu. Nevajag pielabināties, vajag piedāvāt Latvijas kultūru kā kodolu.
Vai nav tā, ka mēs mīņājamies uz vietas arī tāpēc, ka pašiem latviešiem jau nav skaidrs, kas šis kodols ir, ka mēs paši jau ne sevišķi cienām savu kultūru un vēsturi?
Sāpīgs jautājums. Tomēr gribētu vēl par integrāciju - tur ir ļoti daudz iracionālu momentu. Un gadās, ka politiķi - to skaitā tie, kuri iet baznīcā vai tic kādām citām, tā teikt, neaptaustāmām lietām, - nez kādēļ to ignorē.
Visu ekspresinterviju lasiet otrdienas, 3.jūnija, laikraksta Diena 3.lpp.!