Intervijā Lietuvas Radio viņš paudis pārliecību, ka labākais līdzeklis pret jebkādu agresīvu propagandu ir racionāls, apgaismots prāts, bet liela nozīme var būt arī attīstītai un izkoptai jūtu pasaulei.
Mažeiķis norādījis, ka piekrīt politologa Vladimira Laučus atzinumam - Lietuvā cilvēki vairs īsti neapzinās sevi kā valsts pilsoņus, negrib būt aktīvi politiskās dzīves locekļi, tādējādi pati Lietuva it kā vairs nevēlas politiski pastāvēt. "Domāju, ka Lietuvā politika daudzu acīs noplicināta līdz Seima kompetencei. Tā vairs nav kopīga visu pilsoņu darīšana, kā tas bija [atmodas kustības] Sajūža laikos. Es te nerunāju ne par kādu ideoloģisku tautas vai partijas vienotību - ar politisku darbošanos es domāju komunikāciju starp dažādiem viedokļiem un vajadzībām, atklātu, daudzveidīgu sabiedrību," viņš skaidrojis.
"Uzskatu, ka turēties pret propagandu, kas ģenerē mītus, spēj racionāls, apgaismots prāts, bet šā prāta politiskās dimensijas noplicināšana, aktīvas pilsoniskās pozīcijas panīkums rada pateicīgu vidi dažāda veida politiskajai mitoloģijai, propagandas kampaņām, neierobežotai moderno polittehnoloģiju instrumentu lietošanai," sacījis eksperts.
Viņš piebildis, ka Lietuvu ierasts uzlūkot kā propagandas upuri, bet tai būtu laiks ieņemt aktīvu nostāju, palīdzot pasaulē mazināt Krievijas prezidenta Vladimira Putina mitoloģijas ietekmi un attīstīt demokrātiju.
Atskatoties uz atmodas laiku, Mažeiķis norādījis, ka tolaik lietuvieši sevi apzinājušies kā spēku ne tikai ekonomiskā vai kultūras ziņā, bet arī politiski, bet tad šī apziņa pamazām zudusi.
"Sajūža laikā, īpaši pirms neatkarības atgūšanas, norisinājās ļoti intensīva sabiedrības pašizaugsme. Lietuvā bija daudz izdevumu par tautas vēsturi, atklāti tika kritizēta Padomju Savienības ideoloģija, pastiprinājās sadarbība ar kaimiņvalstīm - ne tikai ar Latvijas un Igaunijas Tautas frontēm, bet arī ar Krievijas, Baltkrievijas un Rietumu disidentiem, aktīvistiem. Šī pašizglītošanās garantēja tiešu un nemitīgu propagandas kritiku.
Tūlīt pēc tam, 1990. un 1991.gadā, Lietuva ieņēma ļoti aktīvu pozīciju pārliecības veidošanas jomā, attīstīja demokrātiju, sadarbojoties ar kaimiņvalstīm. Taču pēc 1991.gada mēs iedomājāmies, ka sāksies zināms brīvas jaunrades, sava ceļa atrašanas un veidošanas laikmets, bet pēc 1993.gada, uzskatot, ka Padomju Savienība jau pilnīgi sabrukusi, it kā nomierinājāmies, nodomājām, ka vairs nav vajadzības nodarboties ar kopīgo brīvības projektu, to attīstīt, ka jāķeras katram pie savām lietām.
Tas, ka šī aktīvā solidaritāte, sadarbība ar kaimiņvalstīm, kopīgu sabiedrisko projektu veidošana, demokrātijas attīstība, aktīva propagandas kritika tika nostumta maliņā, manuprāt, bija kļūda. Kādēļ parādījās viedoklis, ka tas vairs nav vajadzīgs? Tobrīd Krievija bija iestigusi pirmajā Čečenijas karā, vēlāk arī otrajā, tādēļ it kā neizskatījās, ka tur varētu pamosties kāds ļoti aktīvs agresijas perēklis, pirmkārt, pret kaimiņvalstīm vērstas agresīvas propagandas perēklis.
Bet tagad tas ir pamodies, saplūdis ar ekonomisko agresiju, kļuvis par ekonomiskā, enerģētiskā un propagandiskā spiediena avotu, kura ietekmi mēs jūtam. Ņemot vērā, ka tuvākie kari vai tuvākās agresijas, šķiet, tiks īstenotas tieši ar propagandas, informācijas, ekonomikas līdzekļiem, nevis ar stratēģisko bruņojumu, šis jautājums ir ārkārtīgi aktuāls," uzsvēris filozofs.
Pēc viņa teiktā, propaganda tomēr visupirms adresēta nevis cilvēka prātam, bet sirdij. Tādēļ, lai noturētos pret propagandu, arī jūtas būtu jākopj un jāattīsta. "Cilvēkam, lai cik arī tas skanētu banāli, jādzīvo saturīga un garīgi piepildīta dzīve, tad viņš spēs turēties pretī lētiem krievu ideoloģiskajiem seriāliem un neklausīsies lētu propagandisku krievu estrādi," sacījis Mažeiķis.
"Nav šaubu, ka kritiski, eksistenciāli brīži noliek cilvēku izvēles priekšā. Taču tad, ja cilvēkam ir izveidojusies stingra pārliecība, kas balstās vēl padomju laikos veidotās vai Krievijas emocionālās propagandas radītās jūtās, viņš krīzes brīdī izvēlēsies nevis brīvību, bet to, par ko viņu pūlas pārliecināt, kam viņš tic. Un tas ir diezgan bīstami," viņš piebildis.
Filozofs atgādinājis, ka par Krievijas propagandu Lietuva sākusi atcerēties aptuveni pirms desmit gadiem sakarā ar impīčmentu pret prezidentu Rolandu Paksu, kas tika apsūdzēts Lietuvas pilsonības piešķiršanā un slepenas informācijas izpaušanā savam prezidenta vēlēšanu kampaņas galvenajam finansētājam Jurijam Borisovam. Tolaik gan sākušās zināmas diskusijas, bet drīz vien tās atkal norimušas un arī turpmāk Lietuva nav aktīvi vērsusies pret Krievijas propagandu.
Par īsu politiskās apziņas atmodas brīdi, viņaprāt, var uzskatīt tikai Ukrainas Oranžo revolūciju 2004.gadā, un kaut kas līdzīgs vērojams arī pašlaik, kad rudenī Viļņā notikušā Eiropas Savienības (ES) Austrumu partnerības samita dēļ Lietuvai nācies atklāti saskarties ar Krievijas propagandas iespaidu. Pēdējā laikā Maskavas informatīvajiem uzbrukumiem tiek veltīta lielāka uzmanība - iespējams, tāpēc, ka tie kļuvuši neparasti atklāti un agresīvi.
"Vēl pirms pusgada Krievijas propaganda bija visai haotiska, tai vēl trūka stingru ideoloģisko nostādņu. Šobrīd nostādnes ir ļoti skaidras - saslēgt kopā visu vēsturi. Nav skaidrs, kas no tā iznāks, bet tiek mēģināts savilkt kopā Ivana Bargā laikus ar viņa opričņikiem un bajāru iznīcināšanu, Pētera I reformu vīzijas neatkarīgi no tā, kādus upurus tās prasījušas, Romanovu impēriju. Klāt tiek mēģināts pielikt arī Staļina režīmu un tā nežēlīgo cīņu pret pretiniekiem, Putina gadījumā - ar teroristiem, kā arī Leonīda Brežņeva laikus ar nomenklatūru un drošības hierarhiju," norādījis Mažeiķis. "Un šī jaunā ideoloģiskā vīzija tiek tēmēta arī uz mums. Mēs gan neesam izcelti kā īpašs mērķis, bet esam to valstu grupā, uz kuru orientējas Krievijas propaganda."
Filozofs atzinis, ka propagandai ir dažādi izpausmes veidi un līmeņi, lai gan mediji visbiežāk pievērš uzmanību tikai akūtiem propagandas uzbrukumiem atsevišķu organizētu skandālu gadījumā.
Nereti propaganda integrēta mākslas darbos - kinofilmās, televīzijas seriālos, mūzikas programmās, fotogrāfijās un mediju mākslā. Paši propagandisti atklātībā neparādās, darbu padara sabiedrisko attiecību institūcijas. Tas var būt saistīts ar politisko reklāmu, polittehnoloģijām, publisko diplomātiju. Daudzas institūcijas, kas cenšas tiešā veidā ietekmēt Baltijas valstis, saucamas par polittehnoloģiju vai sabiedrības informēšanas centriem.
Ilglaicīga propaganda tiek veikta ar mācību līdzekļu vai paliekošas iedarbības filmu palīdzību. Mikropropagandas gadījumā tiek laistas darbā īpašas polittehnoloģijas konkrētu politiķu uzpirkšanai vai konsultēšanai, un medijiem tas var paslīdēt garām nepamanīts. Labi propagandas speciālisti sāk darboties tieši tad, kad parastie mediju līdzekļi vairs nedarbojas.
Lietuvā telekanāli translē ļoti daudz krievu seriālu, daļai no tiem ir ideoloģisks pamats, daļai - nē. Īpaši iedarbīgi un stingri ideoloģiski ir konstruētas filmas par Otro pasaules karu, taču tām neviens nepievērš īpašu uzmanību kā propagandai. Pastāv arī tā dēvētie propagandas filtri - lielākoties tie ir finanšu instrumenti, kam jānodrošina, lai medijos nenonāk alternatīva informācija. Šie filtri ir saistīti ar reklāmu, kapitālu, kas pārvalda medijus. Tā tiek veidots kopējs diezgan monolīts un plakans informācijas lauks, kurā ļoti viegli izplatīt to vai citu politisko mītu, klāstījis Mažeiķis.
Viņš atzinis, ka kaitīga ir jebkāda propaganda, vai nu tā nāktu no Austrumiem, Rietumiem vai lielajām korporācijām, kas Lietuvā varētu censties sasniegt savus politiskos mērķus.
Kā norādījis filozofs, viņš neuzskata par pareizo izvēli pašiem veidot stipru ideoloģiju. "Es atbalstītu ideju veidot alternatīvām atvērtu sabiedrību, sekmēt racionāla prāta veidošanos, daudzveidīgu garīgo dzīvi, un ar to varētu nodarboties brīvie mediji," viņš izteicies, atgādinot, ka sabiedrības pašizaugsmei vajadzīgs laiks - arī astoņdesmitajos gados, perestroikas laikos, Lietuvā padomju režīms ilgu laiku kritizēts, balstoties galvenokārt uz padomju argumentiem.
Šobrīd pašizglītošanās process savā ziņā apsīcis un brīvie komercmediji nav noskaņoti to sekmēt, jo ir ieinteresēti pelnīt pēc iespējas vairāk un pēc iespējas drīzāk. Tieši šādos apstākļos sāk darboties komerciālie informācijas filtri - tiek veidots jau pieminētais plakanais informācijas lauks.
Vienlaikus viņš atzinis, ka nesaskata iespējas visas sabiedrības mērogā veidot imunitāti pret lielvalstu propagandu bez papildu investīcijām, bez likumiem, kas noteiktu, kāda tipa seriālus un no kādām valstīm var iepirkt un kādus - nē. Turēties pretī propagandai var atsevišķas kopienas, investējot pašizglītībā, brīva, patstāvīga prāta attīstīšanā, bet tas nebūs efektīvi visas valsts mērogā.
Jautāts, kāda "pretpote" lietuviešu sabiedrībai varētu būt vajadzīga, lai veicinātu pašapziņu un nepieļautu destrukciju informācijas kara draudu apstākļos, filozofs minējis trīs ceļus.
Ņemot vērā, ka propaganda iedarbojas pirmām kārtām emocionāli, pirmais un efektīvākais ceļš varētu būt to ļoti racionāli noraidīt, izvērtējot situāciju ar kritisku prātu, nevis meklējot atbildi sirdī. Otrs ceļš - dzīvot tik saturīgu emocionālo un garīgo dzīvi, ka tā vienkārši nepakļautos propagandai. Trešais, bet, domājams, pats neefektīvākais ceļš ir vienkārši nekad neskatīties propagandu, viņš klāstījis.
"Nekādas citas potes, īpaši jau ideoloģiskas, nav iespējamas, jo ideoloģiskas potes tieši tāpat kļūtu par propagandas rīku, kas iegrožo prātu," uzskata eksperts.