Turpat uz betona pilnīgi nekustīgs gulēja kāds večuks. Šķiet, novēlies un tā arī tur palicis ar visu savu mugursomā sastūķēto mantību. Taču garāmgājējiem savas darīšanas. Kurš tad pievērsīs uzmanību kaut kādam bomzim! Es apstājos, piegāju tuvāk gulētājam, piebikstīju. Nekādas reakcijas. Šajā brīdī apstājās vēl viens līdzpilsonis, burtiski pēc pāris sekundēm vēl viens. Konstatējām, ka vīrs vēl elpo. ”Pagaidām jau vēl elpo,” noteica viens no blakusstāvētājiem, ar to norādot uz visnotaļ zemo gaisa temperatūru, un izvilka mobilo tālruni, lai sazvanītu ātro palīdzību.
Es droši vien ļoti ātri būtu aizmirsis šo nelielo incidentu. Tādi gadās pietiekami bieži, lai vairs neizsauktu sašutumu par lielas daļas līdzcilvēku vienaldzību un savtīgā aprēķinā balstītu rīcību. Taču prezidents Andris Bērziņš, savā 18. novembra svētku uzrunā pieminot atbildību, lika man vēlreiz aizdomāties par šī jēdziena nozīmi. Prezidents norādīja, ka Latvijas iedzīvotāji prot izšķirīgos brīžos uzņemties atbildību par sevi un savu valsti. Un runas noslēgumā viņš novēlēja Latvijai gudrus un atbildīgus tautas priekšstāvjus.
Jā, to mēs visi zinām – politikā atbildība ir dikti svarīga lieta. Tas ir elastīgs un dažnedažādās situācijās ērti izmantojams termins. Atbildība ir visiem. Premjers uzņemas atbildību ieviest starptautisko aizdevēju prasības, bet tad, kad tas paveikts, viņš tikpat atbildīgi paziņo par pirmo bez vagariem sastādīto budžetu: ”Ceru, ka šis budžets iezīmēs jaunu lapaspusi mūsu valsts spējā atbildīgi pārvaldīt savas finanses.” Tas nekas, ka varasvīru ne īpaši cienīti statistikas dati un žurnālistu izpētīti fakti uzrāda necilvēcīgu sociālo nevienlīdzību mūsu valstī, kas vismaz daļēji ir ”atbildīgas finanšu politikas” rezultāts. Atbildīgs ir arī finanšu ministrs Andris Vilks – viņaprāt Māstrihtas kritēriji ir vaduguns, kas mūs aizvedīs līdz eiro paradīzei. Tāpēc valsts finanses tiek apčubinātas ar lielu atbildību, un nu inflācija Latvijā jau divus mēnešus šiem kritērijiem atbilst. Tas nekas, ka šos svētos principus savulaik pārkāpa gan Francija, gan Vācija. Mēs būsim atbildīgi.
Atbildība kā likumpaklausība un sekošana sastādītām programmām, kā precīza plānu izpilde, kā sabiedrības normu, regulāciju un konvenciju (rakstītu vai nerakstītu) ievērošana mums ir. Taču atbildības nepaiet garām aukstā laikā uz ielas guļošam bomzim mums nav. Nekas tāds nav ierakstīts nevienā likumā, direktīvā vai nodomu vēstulē, un simtiem cilvēku iet savu gaitu, novēršot skatienu no šādas nelaimes čupiņas.
Angļu valodā vārds responsibility ir cēlies no latīņu vārda spondeo, kas nozīmē ”garantēt” vai ”apsolīt”. Šo vārdu savulaik lietoja priesteri, ar to apsolot svētību par pretī saņemtu ziedojumu. Tātad domāta ir bezjūtīga ekonomiska transakcija, un nekas vairāk. Taču tas ir ļoti paviršs (lai gan klasisks) atbildības jēdziena skaidrojums, kas neatklāj atbildības dziļāko būtību – proti, mūžam neatbildamo jautājumu par to, kā ir iespējams būt atbildīgam, saskaroties ar neaprēķināmo.
Te vairs neder mehāniski budžeta deficīta un inflācijas cipari, un kalkulators arī ir jāliek pie malas. Šeit ir runa par jebkuras sabiedrības un tās locekļu atbildību rūpēties par tiem, kas īsti neko nespēj dot pretī – ne ekonomiski, ne sociāli. Cilvēkiem, kurus apustulis Pāvils 1. vēstulē korintiešiem sauc par ta me onta, ”tiem, kas nav nekas”. Viņš nostājās šo cilvēku pusē, solidarizējās ar viņiem. Kas tie bija? Bibliskajā kontekstā tie bija grēcinieki, zaudētās avis, muitnieki, prostitūtas... Mūsdienu kontekstā šeit iekļaujas gan manis sastaptais bomzis, gan narkomāni, cietumnieki, nelegālie imigranti, vientuļās mātes, AIDS slimnieki, geji, lesbietes...
Politekonomiskās kalkulācijās šī grupa tiek pēc iespējas vairāk ignorēta. No šiem cilvēkiem neko tā īsti nepaņemsi, nekāda transakcija nav iespējama. Darījums ir neizdevīgs. Un tomēr – civilizētu sabiedrību raksturo tās spēja rūpēties par vājākajiem un ”nederīgajiem”, lai cik tas arī būtu ”bezatbildīgi” cipariskā izteiksmē. Pirms runāt par Latviju kā veiksmes stāstu, katram pilsonim nenāktu par ļaunu padomāt – cik liels veiksmes stāsts esmu es pats savā attieksmē pret varas dažādos veidos atstumtajiem un apdalītajiem. Diezin vai šodien var teikt, ka mēs protam uzņemties atbildību par sevi un savu valsti šajā līmenī. Ir, uz ko tiekties.