Varbūt tāpēc tik daudzi līdzpilsoņi pēdējās dienās pirms Ziemassvētku brīvdienām šturmēja veikalus, mēģinot iegādāties sev un saviem tuvākajiem kaut mazu gabaliņu šī brīnuma, kurš pēc loģikas un racionalitātes kanoniem nevar būt īsts, taču kuram tomēr gribam noticēt? Protams, šeit varētu sākt gudri prātuļot par to, ka mēs taču dzīvojam patērētāju sabiedrībā un neviens no tās arī gribēdams nespētu izbēgt, jo nekā cita vienkārši nav. Tomēr jautājums par to, kā uz mūsu šodienas "Rietumu kristīgo sabiedrību" (kurai vismaz kaut kādā mērā tiek pieskaitīta arī Latvija) raudzītos šo svētku galvenais varonis – Jēzus Kristus – ir pārāk nopietns, lai to vienkārši norakstītu kā provokatīvu retorisku žestu.
Astoņdesmitajos gados līdzīgu jautājumu uzdeva amerikāņu pankroka grupa Dead Kennedys. Dziesmā ar nosaukumu Jesus Was A Terrorist šīs grupas solists Džello Biafra secināja, ka 2000 gadu laikā nekas būtiski nav mainījies. Tie, kam ir vara, joprojām apspiež pārējos – gluži tāpat kā romieši apspieda pirmos kristiešus. Taču te nu ir jāvaicā – kuri tad īsti ir tie apspiestie šodien? Mēs visi esam dzirdējuši par Jēzus aicinājumu mīlēt tos, kas mūs ienīst, svētīt tos, kuri mūs nolād, atdarīt ļaunu ar labu... Visi šie ”otra vaiga pagriešanas” piemēri ir aicinājums tieši apspiestajiem, nevis apspiedējiem.
Šī mācība noteikti nav domāta mums – tiem, kuri ir bijuši pietiekami veiksmīgi, lai vēlētos un spētu tērēt laiku, lasot rakstus portālā diena.lv. Ir grūti to apzināties un pieņemt, taču visdrīzāk tieši mēs esam apspiedēju lomā. Ne jau tāpēc, ka mēs būtu ļauni. Vienkārši mūsu ikdienas izvēles kapitālisma ekonomikā atstāj graujošu iespaidu uz daudzu bezspēcīgu cilvēku dzīvēm gan Latvijā, gan arī ārpus tās robežām.
Parasti mēs "otra vaiga pagriešanu" nonivelējam līdz ikdienišķai pieklājībai. Tā teikt – nav ko kašķēties bez liekas vajadzības, dzīvosim draudzīgi, smaidīsim arī tad, ja kāds mums uzmin uz kājas. Tas ir vienkārši un lielas pūles nepieprasa. Tikvien kā jāpievalda savas asākās negatīvo emociju izpausmes – un varam bibliskā nozīmē saukt sevi par godprātīgiem pilsoņiem, kuri labi izturas pret saviem tuvākajiem.
Latvijas politiskā elite laikam jau šādā kristīgā noskaņā ir izlēmusi ar nākamo gadu nedaudz pārdalīt valstī pieejamos līdzekļus. Garantētais minimālais ienākumu līmenis (GMI), kurš līdz šim bija 40 latu apjomā pieaugušajiem un 45 latu apjomā bērniem, tagad visiem tiek samazināts līdz 35 latiem. Runa ir par vairāk nekā 100 000 Latvijas iedzīvotāju, kuru dzīve tādu vai citādu iemeslu dēļ ir atkarīga no šīs naudas. Politiķi no viņiem acīmredzot sagaida izpratni un otra vaiga pagriešanu.
Ko šiem politiķiem un viņu atbalstītājiem šodien teiktu Jēzus? Vai tiešām izskanētu tādas frāzes kā "tam, kas tev prasa svārkus, atdod arī mēteli" un padomi par piedošanu un citu netiesāšanu? Man ir aizdomas, ka drīzāk viņš nosodoši teiktu: "Pārtrauciet vienreiz par visām reizēm zagt no trūcīgajiem!"
Mēs – izglītotie cilvēki ar labu veselību un jēdzīgiem ienākumiem – ar savu klusēšanu un pasivitāti esam līdzvainīgi šodien notiekošajās sociālajās netaisnībās. Un te nu mēs nekādi nedrīkstam mēģināt attaisnot sevi ar ļauna atdarīšanu ar labu un tamlīdzīgiem morāles principiem – jo tie nemaz nav domāti tādiem priviliģētajiem patērētājiem kā mēs. Pagriezta vaiga vietā šeit drīzāk iederēsies pacelta dūre un prasību piestādīšana mūsu politiķiem.
Ziemassvētkus patiešām nevar nopirkt. Taču tos pilnīgi noteikti var nozagt, pieprasot politiķiem vai nu ievērot Robina Huda līdzekļu un resursu pārdales principu, vai arī riskēt ar varas zaudēšanu. Un, ja šī zādzība kādu varas apmātu ļautiņu acīs šķiet noziegums – tad tas ir skaistākais noziegums, kādu cilvēce jelkad ir pieredzējusi.