Pašos pamatos atbildību sadalījumu regulē nu jau 11 gadu vecā Eiropas Savienības E-komercijas direktīva, kuras viens no iemiesojumiem Latvijas likumdošanā ir Informācijas sabiedrības pakalpojumu likums, kas skaidri nodala pakalpojumu sniedzēju atbildību no atbildības par lietotāju aktivitātēm.
Ideja, ka interneta medijus varētu pakļaut likumam par presi un masu informācijas līdzekļiem, nemaz nav jauna, tā uzplauka jau 2003. gada nogalē. Toreiz attiecīgā redakcija paredzēja arī likumā noteiktās redaktora atbildības šķiršanu no atbildības par lietotāju radīto saturu. Attiecīgie priekšlikumi tomēr turpinājumu nesagaidīja.
Vētra par tiesībām internetā sacēlās pēc 2008. gada gadījuma ar Ziemeļvalstu ģimnāzijas audzēkņu nodarījumiem savam skolasbiedram vietnē Draugiem.lv. Toreizējais Saeimas komisijas vadītājs Juris Dalbiņš nopietni ierosināja apsvērt vārda brīvības ierobežojumus interneta medijos. Vadošie interneta mediji toreiz ātri saprata, ka patiesībā likumdošana regulē gandrīz visu, kas saistīts ar tiesībām internetā, un vienīgā problēma ir sarežģījumi vērsties ar civilprasību pret anonīmu pāridarītāju. E-lietu ministre apsolīja rosināt grozījumus attiecīgajos likuma pantos. Diemžēl šo aktivitāti no darba kārtības aizslaucīja zemeņu kūkas epopeja.
Starp citu, minētā E-komercijas direktīva arī nav akmenī iekalta, un daudzās Eiropas valstīs tā tiek uzskatīta par novecojušu un neatbilstīgu šībrīža interneta attīstības stadijai.
Interneta vide pašlaik diez vai ir tā, kur likumdevēju uzmanība ir nepieciešama visvairāk. Pietiek atcerēties dažas vienkāršās patiesības - viss, kas aizliegts realitātē, ir aizliegts arī internetā, katrs pats atbild par savu rīcību, gandrīz katrs ir atrodams, par spīti anonimitātei, un pats galvenais - sargi sevi (un savas bildes!) pats, un arī Dievs tevi sargās!