Fragments no intervijas:
Daudzus Latvijā satrauc, vai pēc pievienošanās eiroklubam mums nebūs finansiāli jāpalīdz tām kluba valstīm, kas nonākušas krīzē?
Pieejamās informācijas analīze liecina, ka - ja runājam par Spāniju, Grieķiju, Portugāli, Īriju, Kipru, nevar, protams, teikt, ka viņiem viss ir labi, tomēr smagākie lēmumi, šķiet, ir aiz muguras, un parādu nastas pieaugums ir ierobežots. Un aiz muguras vairuma ekonomistu skatījumā ir arī risks, ka eiroklubs varētu izjukt vai atsevišķas kluba valstis varētu radīt ļoti smagas problēmas. Un jau pieņemtie lēmumi liecina, ka turpmāk tiks daudz nopietnāk strādāts, lai vecās kļūdas nepieļautu.
Nav runa par potenciālām jaunām krīzēm kādā no kluba valstīm. Runa ir par to, vai un cik mums nāksies piedalīties jau pastāvošajās palīdzības programmās.
Valstu iemaksas Ekonomikas stabilizācijas mehānismā (ESM) jau ir nofiksētas, lai būtu izveidots vienotais fonds problēmu pārvarēšanai. Ja ESM uzkrājums izrādās nepietiekams, tad sāk funkcionēt jaunie mehānismi, kuros jāpiedalās visām kluba valstīm. Tomēr te arī svarīgi uzsvērt, ka šī palīdzība nav dāvana - tie ir aizdevumi problēmu pārvarēšanai.
Aizdevums paredz ķīlu...
Šajā gadījumā nav klasiskās shēmas, ka kredīta saņēmējs ieķīlā kādu uzņēmumu vai zemi. Mehānisms ir cits. Aizdevumi no eiro kluba valstīm ir t. s. pirmās rokas maksājumi. Respektīvi, var gadīties, ka norakstīšanas gadījumā cieš privātie aizdevēji, bet ne Eiropas Centrālā banka vai kāda no eiro kluba valstu centrālajām bankām.
Publiskajā telpā ir diezgan daudz neskaidrību par summu, kas Latvijai būs jāiemaksā kopējā drošības "maciņā". Ir zināms, ka tā būs gana liela, līdz ar to ir bažas, vai tā jāmaksā pirmajā iestāšanās gadā vai kā citādi.
Latvijai piecu gadu laikā no pievienošanās Eiropas Ekonomiskajai un monetārajai savienībai būs Stabilizācijas mehānismā ik gadu jāiemaksā 40,6 miljoni eiro, pēc tam šo iemaksu lielums samazināsies, kamēr kopējā iemaksu summa sasniegs 323 miljonus eiro 12 gadu laikā. Ieguldījumi Stabilizācijas mehānismā var mainīties pēc jaunu valstu pievienošanās ES, kā arī atkarībā no tā, kā pieaug Latvijas nacionālais ienākums. Un ir t. s. kapitāls pēc pieprasījuma - papildu maksājumi nepieciešamības gadījumā, kas būtu jāveic tikai tad, ja rodas neprognozētas vajadzības, bet tad eirokluba valstis vispirms nāk kopā un lemj, ko un kā darīt.
Ja runājam par kluba nākotni, jāpiemin viedoklis, ka tas, ko mēs redzam, ir ne tik daudz valūtas, finanšu krīze, cik ekonomiku strukturālu nepilnību izpausme.
Tā nu tas ir. Tam, ko var saukt par krīzes ļaunāko posmu, bija saprotami iemesli - valstis dzīvoja pāri saviem līdzekļiem, uzkrāja pārliecīgus parādus. Šī parādsaistību krīze šā, nākamā un aiznākamā gada laikā tiks pārvarēta, bet nu jākonstatē, ka saskaramies ar jaunām problēmām - ekonomikas neaug. Un lielā mērā tāpēc, ka virknē eirokluba valstu ir pārliecīgs darba tirgus regulējums uz uzņēmēju rēķina.
Nu jā, bet tieši tādēļ - vai mums ir jārēķinās, ka būs kluba valstis, kas centīsies sāpīgas reformas atlikt, un attiecīgi pašā eiro klubā būs "kodols" un "perifērija", "dažādi ātrumi", saucam, kā gribam?
Vispirms gan jāsaka, ka visā pasaules ekonomikā ir liela nenoteiktība, un tas nozīmē, ka daudz kas notiks, ja tā var teikt, taustoties. Ja runājam par eiroklubu, tad mēs uz dažu valstu fona izceļamies kā elastīgāka valsts, un mums to jācenšas akcentēt, parādot sevi kā izdevīgu vietu investīcijām.
Bet ir piedzīvota arī situācija, kad kāda valstu grupa nevēlas reformēt sevi, toties mēģina savu situāciju uzlabot, pasliktinot partneru konkurētspēju ar prasībām partneriem paaugstināt nodokļus, ieviest kādus stingrākus regulējumus utt.
Nevar noliegt, ka tāds risks pastāv, tomēr es esmu piesardzīgs optimists. Lēmumi tomēr tiek pieņemti uz konsensa pamata, un jācer arī, ka liberālāku ekonomisko politiku atbalstošā Lielbritānija neattālināsies no kontinentālās Eiropas. Un jācer arī, ka Latvija, kas šobrīd pozicionējas kā liberālākas politikas piekritēja, savu nostāju nemainīs.
Mēs jau varam pozicionēties, bet kluba smagsvari, teiksim, Francija, noliks pie vietas...
Tas tomēr ir mīts, ka mazās valstis klubā vai Eiropas Savienībā neko daudz nevar iesākt. Jautājums ir, cik prasmīgi māk noformulēt savu pozīciju. Publiski tas mazāk izskan, bet tā jau nav, ka mūsu cilvēki dažādās struktūrās un formātos neaizstāv Latvijas intereses, un mēs esam gluži labā pozīcijā. Ja vien paši nepārspīlējam...
Visu interviju lasiet ceturtdienas Dienā!