Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +3 °C
Apmācies
Svētdiena, 29. decembris
Solveiga, Ilgona
"Daudzi patlaban vēlas redzēt tikai un vienīgi to idealizēto, gaišo, sirdsšķīsto Latgali, par kuru var mīļi pasmaidīt. Bet realitāte ir skarbāka"

Rancāne: Visiem patīk Latgali glābt

Par dzīvi pierobežā vai drīzāk – pierobežas sajūtu sevī, kas nav tikai Latgales stāsts, dzejnieci Annu Rancāni iztaujā Undīne Adamaite. Dzejnieces luga Bišumāte un vilkacis nesen uzvesta uz Nacionālā teātra skatuves.

Fragments no intervijas

Cilvēki jūs zina kā smalku, ļoti jūtīgu cilvēku, Latgales patrioti šī vārda dziļākajā nozīmē. Tāpēc daudzi gaidīja tieši jūsu skatu uz Latgali, kas nebūtu Rīgas žurnālistu bieži stereotipos balstītais priekšstats. Atzīšos – jūsu skata punkts samulsina ar milzīgo posta koncentrāciju. Vai rakstāt par to, kā jūtaties, vai to, ko realitātē redzat? 

Luga jau nav tapusi vienā gadā. Vairāk –  atceroties un sakrājot iespaidus. Dienā beidzu strādāt krīzes laikā. Pirms tam daudz braukāju pa pierobežu. Es mazliet par to baidījos, ko tagad saki, bet tad, kad starpbrīdī pie manis pienāca pierobežas cilvēki, pāris – vīrs un sieva, kurus es personiski nepazinu, un teica –  bet tā taču ir!, – nomierinājos. Tātad nav nekas melots un pārspīlēts. Nu ir, protams, sabiezinātas krāsas. 

Motīvs par pieaugušo vientulību, ko pazīst gan Rīgā, gan Ciblā, izrādē skan skaļi. Bet pie solidaritātes trūkuma, tā, ka cilvēki ieraujas savās kapucēs, maz aicina cits citu ciemos, taču nav vainojama valdība? 

Jā, par to valdību nevar vainot. To arī Juris saka Zepkam (pie spēļu automāta pielipušam cilvēkam, kuram raksturīgas vardarbības lēkmes – aut.). Pagaidi, bet mēs taču bijām klasesbiedri! Vienu konfekti dalījām uz pusēm, bet tagad esam palikuši tā kā tādi vilki – cits uz citu kaucam un zobus rādām. Tur tiešām neviens cits nav vainojams. Arī tas, ka zaudējam ticību. Latgalē tā vēl nav pazaudēta,  tomēr tas nav tik spilgti, kā bija pēckara gados. Man vairākas sievas ir stāstījušas, ka pēckara gados kolhozā svētdienās bija jāiet strādāt. Tad, kad bijis divpadsmit, dievkalpojuma laiks, viņas vienalga lauka malā metušās ceļos un skaitījušas pātarus. Pa kluso, lai brigadieris neredz. Man arī tagad zemnieki ir stāstījuši, ka viņi svētdienās nestrādā. Protams, ja nāk lietus virsū, viņš iet glābt savu sienu. Protams, govis tiek barotas, bet zemi art var arī sestdien vai pirmdien. Svētdiena nav pēdējais moments, kad jāglābj sava kailā dzīvība.

Esmu sastapusies ar jauniem, izglītotiem latgaliešiem, kurus kaitina par Latgali tiražētais tēls, ka tā ir degradēta teritorija. Jūs pati un jūsu draugi taču tā nedzīvo kā cilvēki, par kuriem rakstāt?

Ir, ir arī citādi cilvēki. Silvestrs lugā jau arī nav dzērājs, ja viņš tik daudz katru dienu dzertu, viņš nevarētu būt kārtīgs zemnieks. Bet – esmu ievērojusi, ka

daudzi patlaban vēlas redzēt tikai un vienīgi to idealizēto, gaišo, sirdsšķīsto Latgali, par kuru var mīļi pasmaidīt, pasmieties par jociņiem. Bet realitāte ir skarbāka.

Un Jura teikums, ka pierobeža bez cilvēkiem ir kā cilpa valstij ap kaklu – tas attiecas ne tikai uz Latgali vien. Un daudzi to cilpu negrib redzēt.

Jūs teicāt, ka ilgu laiku esat jutusies tā, ka var tikai tie, kas ir Rīgā. Cilvēki ar to vien, ka viņi dzīvo galvaspilsētā, taču nav ne ar ko labāki?

Kā nu ne! Lai mēs tiktu uz konferenci deviņos no rīta, mums ir jāceļas jau četros vai piecos. Atbraucam tādi nekādi. Tas attālums… Tāpēc man patīk braukt ar tūristiem. Braucu jau trīspadsmito gadu (Anna Rancāne kā gide vada tūristu grupas pa Latgali – aut.). Uz izrādi bija atnākusi gandrīz visa viena grupa. Viņi Latgalē jau ir bijuši piecas reizes. Tie, kas atbrauc pirmoreiz, parasti saka – domāju, ka jums te galīgi citādi. Cilvēki normāli, skaisti dzīvo, sakoptas mājas. 

Sanāk pretruna – jūs tūristiem rādāt Latgales daiļumu – Daugavas lokus u. c. un maināt viņu priekšstatus, bet rakstāt par cilvēkiem, kuri ir ļoti tālu no normālas un skaistas dzīves?  

Bet es nekad neslēpju, ka ir arī citādi. Vai tad mēs ciemiņiem rādīsim savas pažobeles? Un šie cilvēki lugā – tie nebūt nav sabiedrības padibenes, Alda, Juris, Silvestrs, arī Miks, Zepka... – būtībā viņi arī ir skaisti, viņi ilgojas pēc laimes, viņi arī ir pelnījuši laimi! Vai tad to tik grūti saprast? Gan Gundars (Grasbergs), gan Marija (Bērziņa), ar kuriem mēs diezgan daudz runājām, teica, ka viņi to neuztver tikai kā Latgali.


Protams, valdības attieksme pret Latgali ir tāda… visiem ļoti patīk glābt Latgali!


Bet ir arī pozitīvais. Šī solidaritāte. Pirmizrādē puse zāles bija no Latgales, tur bija daudz manu skolasbiedru, ar kuriem savukārt mēs kopā to spēli kalimbamba spēlējām. Man no novada iedeva transportu, ar ko braukt uz Rīgu. Visu ko sadeva līdzi. Izvadīja kā savu meitu pie vīra. Cilvēki Latgalē ir tādi – tad, kad vajag, apvienojas.

Visu interviju ar Annu Rancāni lasiet laikraksta Diena trešdienas, 21.decembra, numurā!





 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Dienas komentārs

Vairāk Dienas komentārs


Latvijā

Vairāk Latvijā


Pasaulē

Vairāk Pasaulē