Kad sākās debates par augstākās izglītības reformu, valsts augstskolu vadītāji publiski izteicās (un turpina to darīt) bieži un daiļrunīgi. Privātās augstskolas tādas klusas...
Es, protams, varu runāt tikai par Turību. Redzat, kad parādījās pirmais reformu «uzsaukums», un es gribu uzsvērt - tieši reformu, nevis «Ķīļa reformu», likās, ka būs O.K..
Atvainojos, ka pārtraucu, bet vai jūs šo «uzsaukumu» sapratāt? Jo viens no premjera pārmetumiem Ķīlim ir, ka nav skaidra viņa rosības jēga.
Iesākumā sapratu vai vismaz man likās, ka sapratu. Bet arvien vairāk man jāsāk piekrist, ka uzsaukums seko uzsaukumam, bet reālo darbu nav. Tomēr visnepatīkamākais ir tas, ka šis negatīvās informācijas vilnis rada ļoti konkrētus zaudējumus industrijai, jo traucē pakalpojuma eksportam. Turībā šobrīd mācās apmēram 300 studentu no ārvalstīm. Tas ir aptuveni 7% no studentu kopējā skaita. Ja starptautiski vidējais līmenis ir 10%, tad redzam, ka mēs tam tuvojamies. Tā ir konkrēta nauda! Liela daļa no šiem studentiem ir no postpadomju telpas, līdz ar to viņi, viņu vecāki seko informācijai krievu valodā (bet tā jau «izsūcas» arī angliski), un viņi loģiski jautā: kas jums tur notiek?! Un paliek domīgi. Plus galva tiek sagrozīta arī vietējiem jauniešiem.
Bet vai nav tā, ka pašas augstskolas visvairāk dzen šo negatīvās informācijas vilni? Neatminos, ka tieši ministrs būtu apgalvojis, ka Latvijas augstākajā izglītībā viss ir slikti. Šādus apgalvojumus viņam intervijās piedēvē rektori, interpretējot to, ko nolasījuši Ķīļa tekstos.
Bet man kā privātas augstskolas līdzīpašniekam, atvainojos, ir vienalga, kurš to vilni dzen - mani satrauc sekas. Ir jāsaprot, ka izglītības eksports ir lielā mērā valsts tēla tirgošana. Un tas, ko mēs lūdzam, aicinām, ir: beidzam šaut sev kājā! Ja mums ir problēmas, risinām tās, nevis enerģiju tērējam šādām cīņām. Vai jūs domājat, ka igauņiem viss ir perfekti augstākajā izglītībā? Nē, tomēr viņi nenes to kašķi uz āru, rezultātā rada priekšstatu, ka ir vērts viņu augstākās izglītības produktu pirkt.
Jums droši vien ir taisnība, bet ko tagad darīt? Jo kašķis jau turpināsies - nu visi skaidros, kurš vainīgs pie kļūdainā novērtējuma, kurš to putru ievārījis?
Sākam ar to, ka mums ir ierobežoti resursi - visu augstākajā izglītībā valsts nofinansēt nevar. Līdz ar to valsts finansējums būtu jādod a) virzieniem, kuros objektīvi nepieciešami lieli ieguldījumi - inženierzinātnes, medicīna utt., b) virzieniem, kas saistīti ar nacionālo identitāti - māksla, mūzika, valoda utt., c) valsts atbalsts nepieciešams reģionālajām augstskolām. Plus šie bloki būtu koncentrējami, lai nav izšķaidīti visā sistēmā. Savukārt tie bloki, kas saistīti ar sociālajām zinātnēm, ekonomiku, tūrismu, tiesību zinātnēm, uzņēmējdarbību utt., ir privātā biznesa lauciņš, kurā vienīgais atbalsts no valsts puses varētu būt studiju kredīti. Un tad bilde kļūst skaidrāka.
Un tomēr - lai nokļūtu līdz šai bildei, ir vispirms jātiek galā ar bēdīgi slaveno novērtējumu, par kuru nu laimīgs nav neviens, bet turpina mētāt kā karstu kartupeli.
Ir jāsaprot, ka novērtējuma ideja uzpeldēja vēl ministres Koķes laikā, kad aizdevēji gribēja būtiski samazināt finansējumu augstākajai izglītībai un novērtējums radās kā kompromiss, lai tik traki netiktu griezts. Reāli process sāka kustēties viņas pēcteča Broka laikā, un es jau toreiz ministram teicu: labāk šo novērtējuma veikšanai paredzēto naudu atdodiet bērniem, jo tāpat nekas labs nebūs. Un izrādījās, ka man bija taisnība. Tāpēc, manuprāt, vienkārši jābeidz «cepties» par šo jautājumu. Es piedāvāju, ka reformas ir jāveic nevis caur novērtējumu, bet caur finansēšanas modeļa maiņu. Jo jebkura novērtēšana neizbēgami ir subjektīva, tur «ņemšanās» būtu jebkura rezultāta gadījumā. Ar finansēšanas modeli ir citādi - valsts pasaka, kas ir tās atbildības daļa, pārējo izvēlas klients.
Šis «izvēlas klients» gan sevī slēpj risku, ka studenti saņems nekvalitatīvu pakalpojumu.
Arī šeit risinājums ir finansiāli instrumenti. Ja bankai, lai tā darbotos, ir nepieciešams noteikts pamatkapitāla līmenis, kāpēc gan nevarētu uzstādīt privātajām augstskolām prasību, teiksim, triju gadu laikā palielināt kapitālu līdz miljonam latu. Jo tad mēs, valsts, zinām, ka jūs varat pienācīgi investēt pasniedzējos, infrastruktūrā utt. Savukārt privātās augstskolas tad domā: pavilks vai tomēr izšķirsies par pārdošanos jaudīgākiem spēlētājiem. Tā arī dabiski notiks augstskolu konsolidācija, kuru ar varu privātajā sektorā paveikt nevar.
Labi, bet kādi kritēriji būs - ja novērtējumu neņemam vērā - valsts «galā»?
Man kā privātas augstskolas līdzīpašniekam zināmā mērā ir vieglāk - es izvirzu mērķus, kritērijus, atbilstoši meklēju rektoru utt. Tomēr nedomāju, ka valsts nespētu darīt ko līdzīgu. Tāpēc jau runāju par uzmanības koncentrēšanu - ja būs skaidri nodalīti spēles laukumi, valsts varēs vairāk fokusēties uz savējo. Inženierzinātnēs tas vienkāršāk - industrijas formulē savas vajadzības, augstskola gatavo speciālistus. Kā kritērijus formulēt blokā, kas saistīts ar nacionālo identitāti - man grūti spriest... Jebkurā gadījumā, arī bēdīgi slavenā novērtējuma gadījumā, mēs to kaut kā jocīgi uztveram. Ja es maksāju par auditora pakalpojumu, tad es viņu uztveru kā konsultantu, nevis kā kaut kādu soģi...
Jums nav radies iespaids, ka visā šajā sāgā mazliet neaktīvi - vismaz sākotnēji - bija paši studenti, cilvēki, uz kuriem notiekošais attiecas visvairāk?
Nu, izskatījās mazliet traģikomiski, piekrītu. Daļai droši vien sajaukta galva, par ko jau runājām, daļa vienkārši iekapsulējusies - eju uz skolu, durvis nav slēgtas, tātad eju... Jo arī studentu gadījumā pareiza komunikācija ir ļoti būtiska. Piemēram, sauklis par iekļūšanu starptautisko augstskolu reitingu pirmajā simtniekā. Šie reitingi, būsim godīgi, ir mārketings. No otras puses, katrai augstskolai ir savi uzdevumi - piemēram, es nedomāju, ka Mākslas akadēmijai būtu adekvāti izvirzīt šādu uzdevumu. Labi, ja tāds ir politisks lēmums, tad, lūdzu, valsts koncentrē pūliņus vienā tai piederošā augstskolā, lai tā šajā reitingā iekļūtu, bet nevajag šo mērķi izšķaidīt uz visu industriju, jaukt galvu. Piemēram, mums galvenais fokuss ir uz to, vai absolvents kļūst par uzņēmēju, augsta līmeņa menedžeri, kāds ir viņa ienākumu līmenis, kāda ir viņa atdeve no investētās naudas.
Jūsuprāt, reģionālajām augstskolām tomēr ir nākotne?
Jā, nevajadzētu tās kaut kā mākslīgi «pabāzt» zem Rīgas. Cita lieta, ka tām nevajadzētu mēģināt aptvert visu lauku, tām vairāk jāspecializējas.