Tiek runāts gan par nepieciešamību plānot papildu līdzekļus medicīniskās aprūpes nodrošināšanai jauniešiem, kuri kļuvuši par upuriem tā dēvētajiem spaisiem, gan valsts iestāžu atbildību, pieļaujot spaisu tirgoņu darbību. Tomēr - cik daudz visai viduvēju lēmumu jāpieņem un uz savas ādas jāizjūt šo lēmumu sekas, lai saprastu, ka labākais risinājums ir jaunieša patstāvīgs lēmums neapdraudēt savu veselību un dzīvību? Kādai dzīvesskolai vēl sabiedrībai jāiziet cauri, lai beidzot atzītu, ka izaugsmei labvēlīga vide, kā arī kvalitatīva izglītība ir tās, kas atturēs jauno cilvēku meklēt alternatīvas kaitīgos ieradumos?
Nodokļu maksātāju nauda ieplūst seku likvidēšanā, un tas ir absurds. Tikpat bezjēdzīga ierēdniecības gaiteņos ir nemitīgā taisnošanās, ka izglītības nozares attīstībai nepietiek līdzekļu, nenodrošinot jauniešu izaugsmei labvēlīgas vides veidošanu, kurā nav vietas kaitīgām - dažkārt ar letālām sekām - alternatīvām.
Bet kā tad darbojas pašreizējā izglītības sistēma? Kāpēc mēs sastopamies ar situāciju, ka vērienīgā kampaņa un atbaidošo realitātes faktu skaidrošana nemazina jaunu cilvēku vēlmi lietot narkotikas? Kāpēc ierobežoto līdzekļu un domu lidojuma dēļ izglītības sistēmā netiek ielaists gan privātais kapitāls, gan daudzveidīgas idejas, kas pierādījušas veiksmīgu realizāciju dažādās attīstītās valstīs?
Atveriet reiz beidzot izglītības sistēmu, lai tajā ienāk privātais kapitāls! Ienākot privātajam kapitālam, izglītība jaunajai paaudzei kļūs interesantāka un pieejamāka. Kamēr nemainīsim šo iepuvušo un stagnējošo sistēmas menedžmentu, jauniešiem būs garlaicīgi un viņi turpinās meklēt neveselīgas alternatīvas. Svarīgi, lai izglītībā ienāk daudzveidība, tiek nodrošināta regulāra fiziskā slodze un veselīga pārtika, jo tādā vidē narkotikām nebūs vietas.
Šis ir jautājums par valsts kopējo spēju lūkoties ilgtermiņā. Pirmkārt, lielāka uzmanība jāpievērš izglītošanas metodēm un videi, kurā jaunieši var izvēlēties daudz interesantu nodarbju un attīstīt savus talantus, lai veidotos par pilnvērtīgiem sabiedrības locekļiem ar patstāvīgu domāšanu un spēju pieņemt lēmumus kritiskās dzīves situācijās. Otrkārt, valstij jāpalielina privātā sektora darbības lauks un kā instruments jāizmanto publiskās un privātās partnerības sadarbība izglītībā, lai radītu pozitīvu un labklājību veicinošu sabiedrības dzīvesveida bilanci.
Pirms dažiem gadiem bija jāstāv rindā uz bērnudārzu, bet, kad pašvaldības sāka līdzfinansēt bērnu izglītību privātajos bērnudārzos, tādējādi ļaujot ienākt privātajam kapitālam, tie izauga kā sēnes, atnesot arī vērtīgu satura daudzveidību. Tāda pati prakse būtu jāievieš arī vispārējās izglītības un profesionālās izglītības iestādēs, tas nozīmētu daudzveidīgākas izglītības metodes vecuma grupai, kas visvairāk pakļauta neveselīgām alternatīvām.