Ar šo skābo aromu pildās vasarnieku vilcieni, turklāt negatava jāņsiera smarža savienojumā ar jebkura alus dvaku, manuprāt, stimulē tikai vienu - vemšanas refleksu. Tad jau labāk latviešu nacionālais ēdiens šašliks.
Tiem, kuri pulcējas baros bez sava, pašu rociņām sieta Jāņu siera - tīras, ar mīlestību, rūpēm un kvalitatīviem produktiem gatavotas, ne veikala mantas, ko citādi kā par siera izstrādājumu sen jau nevar saukt. Galvenais - Jāņu sieru siet taču ir tik vienkārši, to spētu pat advancētie mūslaiku jaunieši, kas dzīvu, rokām darinātu pārtiku redz vienīgi feisbuka bildēs vai kulinārajos blogos.
Tādēļ es par to pašu - par savu padomju laiku jaunību, kad labs siers veikalos bija retums, nevis tā kā pašlaik, kad no franču, šveiciešu, poļu, skandināvu un Latvijā tapināto sieru bagātības piedāvājuma (un bieži, protams, arī cenām - nekādi nesaprotu, kādēļ Latvijas biznesā tas, kas Eiropā maksā eiro, te automātiski pārvēršas latos, un tas attiecas arī uz sieriem, kas nekur nav lēts prieks) reibst galva.
Piemēram, Jāņus svinēja arī Maskavas studenti - un, ziniet, pat reizēs, kad no vilciena Rīga-Maskava neizkāpa vecāku sarūpēts mielasts nacionālā garā. Reizēm pat galvaspilsētā Maskavā, kuru ar piena produktiem, starp citu, apgādāja tieši Latvijas PSR (un krievi, kā tagad teiktu, produkta izcelsmes valsti paši nezinot, pamatoti mūs neviļus uzlielīja, jo Maskavā sviests, krējums, sieri esot vislabākie!), aptrūkās sieru. Astoņdesmitajos gados diezgan regulāri. Tad nu mēs pašu rokām gatavojām Jāņu uzkodas, kā nu pratām. Iesaku, būs ne tikai jautri, bet dikti garšīgi (un visai ātri). Iespējams, šīs brālīgo tautu receptes dažādos Jāņu apnicīgo ķimeņsiera repertuāru.
Šitā ņamma saucas močanka un nāk no ukraiņu kuhņas (virtuves). Vajag kilogramu mājas biezpiena (veikalā to sauc par mājas sieru), glāzi krējuma, piecas ēdamkarotes sakapātu sīpolloku un pāris ēdamkarošu smalki sagrieztu diļļu. Samaisa gruntīgi, ķeksē ar karotēm uz rupjmaizes. Savukārt no baltkrieviem nāk mokanka - kā smejies, sierveidīga zakuska (uzkoda), kur neskābu biezpienu jauc ar pihtu (reti dabūnams paniņu veids, bet derēs arī rūgušpiens) proporcijā viens pret vienu, tam pievieno krējumu, pienu un sāli pēc izjūtas - ja grib šķidrāku vai biezāku. Kad ar šo biezpiensierveidīgo mērci piepravī svaigos kartupeļus, dāsni pārkaisa dilles, nekāds ķimeņu siers nestāv tai blakus.