Gadsimtiem ilgi attīstības pamatā bija darbaspēks, kapitāls un resursi, tad šajā gadsimtā attīstības pamatā būs zināšanas, jaunrade un ātrums. Latvijas valsts, ar gadsimtiem senām izglītības kultūras tradīcijām, ir ideāli piemērota, jauniem globālās ekonomikas izaicinājumiem. Lai gūtu panākumus un valsts mērķtiecīgi sasniegtu izvirzītos kritērijus, ir jāsāk jau šodien, saskaņot izpratnes par jauniem uzdevumiem un virzīties pretī mērķim, kopējā valsts labuma sasniegšanai. Gadsimtiem ilgi sabiedrība varēja atļauties izniekot cilvēku resursus, līdzīgi kā dabas resursus, bet šajā gadsimtā ir nopietni jāmaina attieksme un jāveido jauna veida attiecības, izglītības sistēmā visos līmeņos. Valsts attīstību nespēs nodrošināt pāris procentu intelektuāļu un talantu, kopā ar 90% muskuļu, kā tas bija līdz šim. Modernās valsts progress ir saistīts ar katra cilvēka unikāliem talantiem, spējām un radošumu.
Ir veikti darboties rosinoši pētījumi, bet nekādu reālu izmaiņu pagaidām vēl nav, lai rosinātu apgūt matemātiku, fiziku un citus dabaszinību mācību priekšmetus.
Jaunzēlandē, testējot 1600 bērnus, 98% bērnu 3-5 gadu vecumā uzrādīja ģēnija līmeni vai augstāku radošumu domāšanā. Testējot tos pašus bērnus 8 gadu vecumā – 32%. Testējot 13 gadu vecumā – 10%. Testējot 2000 pieaugušo, tikai 2% no viņiem automātiski neizmantoja vakardienas risinājumus, šodienas problēmu risināšanā un iespēju izmantošanā. Skaidrs, ka kaut kas šajā sistēmā ir fundamentāli nepareizs, ja tik dramatiski krītas cilvēka radošais potenciāls, kamēr viņš iziet cauri visam dzīves procesam.
Tas, ka izglītojamie veiksmīgi apgūst matemātiku, nenorāda uz matemātiķa spējam, drīzāk tas norāda uz viņu spējām loģiski domāt, veikt ātru analīzi, izdarīt secinājums par jebkuru tēmu. Tikpat labi šie izglītojamie apgūst arī citus mācību priekšmetus.
Izglītības paradigmas maiņa pasaules izglītības sistēmā (centrā ir cilvēks; priekšstats par cilvēku kā lielāko vērtību).
Izglītojamajiem ir jāpiedāvā pilnvērtīga izglītība, kura balstīta uz katra indivīda prasībām, domāšanas, uztveres, analizēšanas īpatnībām, attīsta izglītojamā talantu un radošumu, tādējādi dodot ieguldījumu izglītojamā personīgajā izaugsmē, kā arī sabiedrības sociālajā, kultūras, ekonomikas, politikas un vides attīstībā kopumā. Izglītībai jābūt vērstai uz pilnīgu personības attīstību, ņemot vērā katra spējas, tas ir atzīmēts ANO Vispārējā cilvēktiesību deklarācijas Preambulas 26. pantā.
Izglītība veicina iekļaušanu, ilgtspējīgas vides nodrošināšanu, starptautisku un starpkultūru izpratni. Tā nodrošina cilvēkiem nepieciešamās zināšanas, spējas, prasmes un attieksmes, kuras ir nepieciešamas, lai konceptualizētu, kritiski izvērtētu un risinātu problēmas, kuras rodas globālajā un vietējā līmenī.
Jebkurās mācībās galvenais ir ieinteresēt skolēnu, dot viņam iespēju atklāt un attīstīt savas spējas, pašam patstāvīgi turpināt darbu un pārņemt atbildību par savām zināšanām.
Uzsvars ir jāpārvieto no mācību metodēm uz mācīšanās procesiem, tas nozīmē, ka izglītojamais tiek izvirzīts mācību procesa centrā. Mācīšanās ir process cilvēka dzīves garumā, kuru ietekmē skolas laikā gūtā pieredze. Tāpēc ir svarīgi palīdzēt skolēnam atklāt savas iespējas, un pareizi pašam tās novērtēt.
Integrētā skolā augstu vērtē daudzveidību, radošumu un spontanitāti, kas rodas reizē ar brīvību no laika (J.Gebsers)
Daudzās zinātnes nozarēs trūkst atbilstošas kvalifikācijas speciālistu. Tā nav kādas atsevišķas valsts problēma, bet globāla, jo pastāvošā izglītības sistēma liedz cilvēkiem brīvi izpausties savās spējās, piespiež apgūt tās zināšanas, kuras pat netiks pielietotas nākotnē. Daļa jauniešu aiziet mācīties tajās mācību iestādēs, kurās var iestāties, lai iegūtu diplomu. Šāda izglītības politika ir nepieņemama, jo piespiež apgūt visus mācību priekšmetus, vienādā vērtējumu līmenī. Tiek skaidrots, ka vēlāk, nākotnē iegūtās zināšanas dos iespēju izvēlēties, kuras no tām noderēs nākamajā mācību posmā. Līdz ar to jauniešu sagatavošanai par labiem speciālistiem, tiek tērēts ilgs laiks, jo skolās viņi tiek mācīti domāt plaši, tā pietrūkst- domas dziļuma.
Pastāvošā izglītības sistēma ignorē faktu, ka tās zināšanas, kuras iegūtas mācību iestādēs, ir vispārinātas un nenodrošina augstskolu prasības. Augstākās mācību iestādes ir spiestas veidot sagatavošanas grupas, lai pamatlīmenī sagatavotu izglītojamo sākuma studijām augstskolās un tālāk sagatavotu izglītojamo nākamajam mācību posmam.
Sākot ar pirmskolas mācību iestādēm (ideālā gadījumā no ģimenes) bērniem ir jārada interese par tiem mācību priekšmetiem, kuri būs jāapgūst nākamajos mācību posmos.
Katrā mācību posmā ir jāpārzina, katra nākamā mācību posma prasības, sākot no pirmskolas mācību iestādēm līdz augstākajām mācību iestādēm. Pastāvošajā mācību modelī izglītojamie neredz nākamā mācību posma un nākotnes profesijas perspektīvu.
Pedagogi ir spiesti pildīt instrukcijas, pasniedzot savu mācību priekšmetu vispārināti, neiedziļinoties, jo pietrūkst laika jaunās vielas apguvei.
Neredzot nākotnes perspektīvu, konkrētu mērķi, uz kuru tiekties izglītojamie zaudē motivāciju apgūt zināšanas. Jo agrākā vecumā bērnam tiek nosprausts mērķis uz kuru tiekties, jo lielāka motivācija būs to sasniegt.
Nesaņemot pilnvērtīgas zināšanas mācību iestādē, izglītojamie ir spiesti meklēt alternatīvas iespējas, lai tās papildinātu. Katrai mācību iestādei ir jānodrošina pilnvērtīgu zināšanu apguve, jāgarantē, ka izglītojamais ir sagatavots nākamajiem mācību posmiem. Tad nebūs vajadzība tērēt valsts budžeta līdzekļus pārbaudes eksāmenu organizēšanai, kuru vērtība ir apšaubāma, jo nevar norādīt uz izglītojamā zināšanu pilnvērtību, bet pedagogiem jāuzņemas pilna atbildība par izglītojamā pilnvērtīgām zināšanām.
Pēdējās desmitgadēs veidotie mācību modeļi ir pastāvošā mācību modeļa reforma, kura neņem vērā to, ko ir atzinuši psihologu pētījumi par atšķirībām indivīda uztverē un domāšanā.
Jauna pieeja mācību procesam
Pirmkārt, sadalot izglītojamos divās grupās un dodot tiem iespēju apgūt zināšanas dažādās telpās, tiks radīta komforta zona abām grupām, jo viena grupa varēs paātrināti apgūt zināšanas un pāriet augstākā pakāpē, bet otra grupa to pašu vielu, ar tādām pašām prasībām, kā iepriekšējā grupa, zināšanas apgūs ilgākā laikā.
Nevar piekrist tiem oponentiem, kuri uzsver, ka starp grupām radīsies neiecietības atmosfēra. Jāņem vērā fakts, ka, mainoties apgūstamajiem mācību priekšmetiem, mainīsies grupu sastāvi, un tas praktiski izslēdz neiecietības rašanos starp grupām.
Jaunajam mācību modelim ir jābūt tādam, kurš, pamatos nojauc esošo mācību modeli kopā ar visiem pamatiem, jāatceļ jebkādi ierobežojumi, dodot iespēju izglītojamajiem brīvi apgūt tās zināšanas, kurām katrs no viņiem ir psiholoģiski gatavs, katrā atsevišķā mācību priekšmetā. Mācību modelim ir jābūt elastīgam, tādam, kurš dod brīvu izvēli indivīdam, kādus mācību priekšmetus apgūt.
Ja izglītojamais kādu mācību priekšmetu ir izvēlējies kā prioritāru, bet pārējos nav apguvis vai apguvis daļēji, jārada iespēja atgriezties, pie to apguves, nepārtraucot prioritārā mācību priekšmeta apguvi.
Tādēļ jārada iespējas atgriezties pie to apguves no tās vietas, kur mācības tika pārtrauktas, turpinot apgūt prioritāro mācību priekšmetu paātrināti.
Ir pašsaprotami, ka izglītojamajam var mainīties prioritātes un šāda pieeja nodrošinās to, ka mainoties izglītojamā izvēlei, tiek nodrošināta izvēles maiņa.
Jaunā modeļa ieviešana, vismaz sākuma posmā, neprasa naudas līdzekļu ieguldīšanu, jo nav vajadzīgs veikt mācību iestāžu pārbūvi, radikāli mainīt mācību programmas vai veikt citas radikālas izmaiņas.
Otrkārt, jaunajā mācību modelī ir paredzēts pāriet uz lekciju mācību modeli. Lekcijas piedāvā pedagogi, savukārt izglītojamajiem radīsies iespēja izvēlēties, kuru no tām apmeklēt, lai papildinātu vai nostiprinātu zināšanas, nepārtraucot izvēlēto mācību priekšmetu apguvi. Lekcijām periodiski jāatkārtojas, lai izglītojamie varētu nostiprināt zināšanas par apgūstamo vielu, nepieciešamības gadījumā varētu atgriezties pie kāda noteikt mācību posma, kuru nepieciešams apgūt papildus.
Treškārt, jāatsakās no klasēm (tradicionālajā izpratnē), kuras ierobežo un neļauj izglītojamajam virzīties uz priekšu, kādā noteiktā mācību priekšmetā, kuru tas izvēlējies. Pārejot uz jauno mācību modeli, iedalījums klasēs izzudīs, jo pamatā būs izglītojamā zināšanas, nevis tas, kurā klasē viņš mācās.
Ko darīt, lai izglītojamajam iemācītu ne tikai pamata prasmes, sniegtu vispārējas zināšanas, bet arī palīdzētu, apgūtās zināšanas un prasmes lietderīgi izmantot problēmu risināšanā. Ir jāsaprot, ka izglītības iestādēm ir jānodrošina pamatzināšanu apguve.
Pieredzes daudzveidība
Sākot no pirmsskolas mācību iestādēm līdz sestajai klasei, tiek apgūtas prasmes lasīt, rakstīt, rēķināt un jāapgūst visu mācību priekšmetu pamatjēdzieni.
No septītās līdz devītajai klasei tiek nostiprinātas apgūtās zināšanas, to apguve, tiek paplašināta līdz tādam līmenim, kurš būs nepieciešams nākamajam izglītības posmam. Šajā posmā izglītojamais tiek gatavots tam, lai varētu iestāties profesionālajās mācību iestādēs vai turpināt izglītību desmitajā klasē gatavojoties iestāties augstākajās izglītības iestādēs.
No desmitās līdz divpadsmitajai klasei tiek nostiprinātas iegūtās zināšanas, tās paplašinot un padziļinot līdz līmenim, kurš atbilst nākamajam izglītības posmam.
Interešu izglītība
Visi pārējie eksotiskie mācību priekšmeti iekļaujami interešu mācību grupā un apgūstami ārpus pamatzināšanu apguves mācību stundām. Lai ieinteresētu izglītojamos apmeklēt interešu grupas ir jānosaka, ka ir iespējams gūt papildus (bonusa vērtējumu) punktus, tajos pamatizglītības mācību priekšmetos, kuri veido saskares punktus ar interešu mācību priekšmetiem.
Secinājums
Zināšanas patiesībā ir pārejošas, vajadzības gadījumā apgūstama parādība, bet šobrīd izglītība ir neilgtspējīga. Jāmeklē faktori, kas ietekmē ilgtspējīgu izglītību. Tā ir cilvēka domāšana un tās saistība ar darīšanu, ar pieredzi. Tikai zināšanas, kuras tiks iegūtas darbībā un pieredzē iestrādātas līdz automātiskumam, saglabāsies un iegulsies zemapziņā.
Tikai holistiska pieeja spēj nodrošināt vispusīgu, ilgtspējīgu izglītības modeli, kurš ļautu izglītojamajiem iegūt vispusīgas zināšanas, veicinātu kognitīvu domāšanu.
Izglītība jāuzskata par kompleksu personīgās evolūcijas procesu, kurā katrs cilvēks nonāk pie pilnīgas sevis izpratnes un iemācās izskaidrot savas attiecības ar apkārtējo pasauli. Izglītība ir jāpārskata kā individuālās apziņas paplašināšanās process, kurā katrs apjauš un realizē sevi kā viena lielāka veseluma daļu. Izglītībā jārunā par nedalāmu vienību- bērns, viņa attīstības un darbības vide, lai attīstības un dzīves vide pilnveido tālāk skolas un izglītības paveikto.
Pravietisnejaukais
Tagans
jrs