Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +7 °C
Apmācies
Ceturtdiena, 26. decembris
Megija, Dainuvīte, Gija

Sprūds: Enerģijas deficīts pasaulē var tikai palielināties

Kodolreaktora katastrofu Fukušimā, Japānā var dēvēt par attīstītās pasaules Černobiļu, taču tas kopumā nav mazinājis vēlmi pēc kodolenerģijas izmantošanas, jo enerģijas deficīts pasaulē var tikai palielināties.Neskatoties uz Fukušimas katastrofas apjomu, kā arī politiķu un īpaši sabiedrības sākotnējo reakciju pret kodolenerģijas izmantošanu gan Japānā, gan pasaulē, tomēr ir novērojams, ka notiek virzība uz arvien plašāku kodolenerģijas izmantošanu.

Lai gan Japānā pēc katastrofas tika slēgti visi 54 kodolreaktori, lai tajos veiktu „stresa testus”, tomēr atsevišķi kodolreaktori tika iedarbināti tūlīt pēc pārbaudēm. Ambīcijas palielināt kodolenerģijas īpatsvaru elektroenerģijas ražošanā līdz 40% (līdz Fukušimas katastrofai – 30%) ir noliktas malā, tomēr Japānas premjerministra Šinzo Abes jaunā valdība ir deklarējusi savu atbalstu post-Fukušimas kodolenerģētikas renesansei valstī. Tā ir faktiski daļa no Japānas stagnējošās ekonomikas restartēšanas plāna. Atsakoties no kodolenerģijas izmantošanas, Japānas ekonomika varētu nonākt vēl grūtākā situācijā, jo citu, tik nozīmīgu, alternatīvu enerģijas avotu tai nav. Slēdzot atomelektrostacijas, Japāna kā alternatīvu enerģijas resursu iepirka gāzi, par ko tā bija spiesta maksāt vienu no visaugstākajām gāzes iepirkuma cenām pasaulē un rezultātā tikai palielināja savu finansiālo slogu. Tādejādi Japānas gadījumā kodolindustrija un tās radītā enerģija ir viens no valsts enerģētiskā nodrošinājuma, kodoltehnoloģiju eksporta un faktiski ekonomiskās izaugsmes priekšnosacījumiem.Fukušimas katastrofa nav arī traucējusi kodolenerģijas industrijas ekspansijai ekonomiski strauji augošajās valstīs Āzijā. Starp Āzijas lielajiem „tīģeriem” – Ķīnā un Indijā – kodolenerģētikas programmas tikai uzņem apgriezienus. Pasaulē kopumā un Āzijā it īpaši enerģijas bada riski kompensē bažas par atomstaciju drošību un padara kodolenerģētiku par pieņemamu alternatīvu. Kopumā visvairāk atomelektrostaciju ir ASV –104 (visas no tām gan ir būvētas vai plānotas līdz 1979. gadam), Francijā – 58, Krievijā – 33. Savukārt Ķīnā tuvāko gadu laikā plānots pārsniegt 50 kodolreaktoru robežu.Eiropā situācija ir nenoliedzami pretrunīgāka. Černobiļas rēgam šeit ir arī bijušas ļoti konkrētas negatīvas sekas. Francijā kodolenerģētika saglabā savu nozīmīgo statusu. Vācija savukārt ir nolēmusi (kārtējo reizi) atteikties no kodolenerģētikas izmantošanas. Tomēr kopumā Baltijas jūras reģions ir pietiekoši „nukliarizēts”. Zviedrijā un Somijā darbojas atomstacijas, savukārt Polijā izvērsta publiskā kampaņa sabiedrības noskaņošanai par labu kodolenerģētikai. Arī Baltijas valstis nav atteikušās no idejas par kopēja un arī atsevišķu projektu realizācijas. Turklāt jaunas stacijas var parādīties kaimiņos gan Baltkrievijā, gan Krievijas Kaļiņingradas apgabalā. Lai gan Dānija un Norvēģija lepojas ar savu atjaunojamo resursu (vēja un hidro) izmantošanu, Zviedrijas kodolspēkstacijas ir svarīgas balansējošo jaudu nodrošināšanai šajās valstīs. Nepieciešamību pēc kodolenerģijas izmantošanas nosaka arī valstu vēlme diversificēt enerģijas piegādātājus un resursus, tādējādi cenšoties nekļūt atkarīgiem tikai no viena resursa, jo atkarība no viena resursa vienmēr tiek uztverta kā politisks un ekonomisks risks. Latvija joprojām ir lielā mērā atkarīga no viena enerģijas resursa – gāzes (konkrēti – Krievijas gāzes). Piemēram, Latvijā (un arī Lietuvā) tā veido 30% primāro energoresursu bilancē, taču Eiropā Krievijas gāze veido vien aptuveni 7% no kopējās enerģijas. Līdz ar to mūsu valsts vēl ir tālu no deklarētā mērķa (faktiski, jebkurā gadījumā nesasniedzama) kļūt enerģētiski neatkarīgiem. Šajā situācijā var novērot – jo tuvāk valsts atrodas Krievijai, jo lielāka vēlme meklēt enerģētiskās alternatīvas (atjaunojamo energoresursu, nekonvencionālās gāzes vai arī kodolenerģētikas formā).Latvijas un mūsu kaimiņu kolektīvajā atmiņā joprojām un pamatoti ir dzīva Černobiļas pieredze. Neskatoties uz atšķirīgajiem cēloņiem (Černobiļa – tehnika un cilvēki; Fukušima – daba un tika pēc tam tehnika un cilvēki), Japānas katastrofa šo traumatisko pieredzi ir atsvaidzinājusi. Tieši Černobiļas pieredze un Fukušimas sindroms visticamāk bija pamatā referendumam Lietuvā, kad tika nobalsots pret Visaginas atomelektrostacijas būvniecību, kas būtu bijusi viena no enerģijas alternatīvām gāzei.Diemžēl pieaugot atomelektrostaciju skaitam pasaulē, nav izslēgts, ka Fukušima nav pēdējā katastrofa. Trīs lielas katastrofas jau ir piedzīvotas – 1979. gadā Pensilvānijā, ASV, 1986. gadā Černobiļā, PSRS un pirms diviem gadiem Fukušimā, Japānā. Riskus nedrīkst nenovērtēt, jo atomelektrostacijas parasti tiek būvētas tuvu urbānajiem un industriālajiem centriem. Lai gan kontroles mehānismi parasti tiek pastiprināti tikai pēc negatīviem notikumiem, tomēr vienlaicīgi arī jācer, ka katra no katastrofām sniedz mācību un atomstaciju kontrole kļūst arvien stingrāka. Tas arī sadārdzinās kodolenerģētikas izmantošanas izmaksas. Neskatoties uz to, kodolenerģētikas izmantošanas pieaugums globāli acīmredzami ir neatgriezenisks process.”

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Dienas komentārs

Vairāk Dienas komentārs


Latvijā

Vairāk Latvijā


Pasaulē

Vairāk Pasaulē