Strautiņš: Strauji aug izglītotu pusmūža mājsaimnieču skaits

Tāpēc arī kāpums starp pirmo un otro ceturksni šogad bijis mazāks nekā citus gadus, ko lai dara, reizēm statistikas datos kaut kas "nosvārstās", tāda ir dzīve. Te vēl jāpiebilst, ka nozīmīgi, par 1,8 procentpunktiem jeb no 90,1% uz 91,8% audzis uz pilnu laiku strādājošo īpatsvars. Savukārt starp respondentiem, kuri nestrādā pilnu laiku, ļoti strauji aug to daļa, kuri gluži vienkārši nevēlas to darīt. Kāpums notiek jau no 2010.gada, īpatsvaram pieaugot no 7,6% līdz 24,9%. Acīmredzot, algām un uzņēmējdarbības ienākumiem kāpjot, pieaugoša sabiedrības daļa var atļauties strādāt mazāk. Pie līdzīgas atziņas noved izskaidrojuma meklēšana šodienas datu lielākajam pārsteigumam - ekonomiski aktīvo cilvēku īpatsvara lejupslīdei 15-74 gadu vecuma grupā no 66,4% uz 65,3%. Līdz šim krīzes pārvarēšanas periodā bija noticis pretējais. Varbūt lielāks cilvēku skaits domā, ka var atļauties studēt uz pilnu laiku?Ekonomiski neaktīvo skaits 15-24 gadu grupā nav mainījies, par spīti mazākam cilvēku skaitam tajā, tātad tas it kā varētu būt izskaidrojums, taču cits datu griezums vēsta, ka skolēnu un studentu skaits starp ekonomiski neaktīvajiem gada laikā samazinājies par sešiem tūkstošiem jeb 4,3%. Kas ir visstraujāk pieaudzis? Izrādās, ka tas ir mājsaimnieku un mājsaimnieču skaits - par 14,1 tūkstoti jeb 30,2%! Pirmajā brīdī šķita, ka kaut kas dīvains notiek ar 45-54 gadu vecuma grupu, tajā ekonomiski neaktīvo skaits ir pieaudzis par 10,6 tūkstošiem jeb 31,9%, nevienā citā grupā nekas tamlīdzīgs nav vērojams, taču šie fakti viens otru ļoti labi papildina. 45-54 gadi ir vecums, kurā valstīs ar ilgāku tirgus ekonomikas "stāžu" cilvēkiem caurmērā ir visaugstākās algas. Acīmredzot arī mūsu sabiedrība pakāpeniski "normalizējas" un šajā vecuma grupā pieaugošs cilvēku skaits pelna pietiekami labi, lai viņu dzīvesbiedri varētu atļauties nestrādāt. Šie ir cilvēki, kuriem tirgus reformu sākumposmā bija 25-35 gadi, tātad visaktīvākā cilvēku ekonomiskā mūža daļa ar labākajām iespējām ielēkt pārmaiņu vilcienā un daudzi no viņiem ir sekmīgi turpinājuši būvēt karjeru. Vēl piebildīsim, ka neaktīvo īpatsvars visstraujāk pieaudzis starp cilvēkiem ar augstāko izglītību, arī tas labi saskan ar šo hipotēzi - laulības mēdz notikt starp cilvēkiem ar līdzīgu izglītības līmeni. Turpretim starp vismazāk izglītotajiem cilvēkiem neaktivitāte gada laikā ir visstraujāk samazinājusies. Par darba tirgus "dziļo" rezervju pakāpenisku izsmelšanu liecina arī apstāklis, ka 3-4 gadus nestrādājušo skaits samazinājies straujāk (par 44%) nekā bezdarbnieku statusā līdz 2 gadiem pavadījušo skaits (par 24,8%). Vēl citā veidā šo domu ilustrē tas, ka nodarbinātība visstraujāk (par 7,2%) pieaugusi 55-64 vecuma grupā, seko 65-74 vecuma grupa ar 6,2% kāpumu. Tātad darba tirgum pamazām kļūstot "šaurākam", darba devēji ir spiesti pārtraukt arī pirmspensijas un pensijas vecuma cilvēku diskrimināciju darba tirgū. Katrā ziņā nespēja atrast darbu nevarētu būt ekonomiski neaktīvo skaita kāpuma iemesls. To cilvēku skaits, kuri atzīst, ka nespēj atrast darbu, gan ir par 3,2 tūkstošiem lielāks nekā pirms gada, bet 2012.gada otrā ceturkšņa skaitlis bija neparasti neliels, no tendences "izlecošs", kopējā cerības zaudējošo skaita virzība joprojām ir lejupejoša. Bezdarba jeb darba meklētāju īpatsvars krīt gluži vai fantastiskā tempā, par 4,9 procentpunktiem jeb 30% (no 16,3% uz 11,4%), kopumā kopš krīzes zemākā punkta darba meklētāju skaits sarucis uz pusi. Atlaisto vai štatu samazināšanas dēļ darbu zaudējušo skaits uz pusi, no 61 līdz 32 tūkstošiem samazinājies gada laikā. Izskatās, ka valdošais viedoklis par bezdarba samazināšanās tempu šogad būs izrādīsies pārāk pesimistisks. Krīzes laikā bija sarucis to cilvēku īpatsvars, kuru galvenais ienākumu avots ir pabalsts, bet tagad kāpums gada griezumā no 10,2% līdz 11,7%. Tas noteikti nevarētu  būt bezdarbnieku skaita izmaiņu dēļ, tas nepārprotami samazinās. Arī slimot cilvēki diez vai sākuši vairāk. Kas atliek - maternitātes pabalsts? Tas būtu ļoti iepriecinošs skaidrojums, bet laiks rādīs.Šoreiz arī vēlētos vērst uzmanību uz kādu rādītāju, kam parasti pievērš mazāk uzmanības, tas ir pamata darbavietā vidēji nostrādāto stundu skaits. Kopš 2010.gada izmaiņu nav bijis, bet ilgtermiņa tendences un detaļas atklāj interesantas nianses. Pirms 10 gadiem bijām viena no cītīgāk strādājošajām Eiropas tautām, "pie virpas" pavadot 42 stundas nedēļā, tagad vairs tikai 38.1 stundas. Visstraujāk, no 46,4 līdz 39,2 sarukušas darba devēju jeb īpašnieku nostrādātās stundas. Jāpiebilst, ka uzņēmēju slodze iepriekš krasi saruka nekustamo īpašumu buma laikā, krīzes laikā strauji pieauga, bet tagad tuvu iepriekšējam minimumam. Tas nesaskan ar dzirdētajiem apgalvojumiem, ka uzņēmējdarbības vide pēdējo četru gadu laikā kļuvusi sarežģītāka. Jāpiebilst, ka arī blakus darbā strādājošo skaits (starp visiem nodarbinātajiem) kopš 2010.gada gandrīz nav mainījies, bet līdz tam strauji samazinājās. Tāpat sarukušas arī papilddarbā nostrādātās stundas. Nodarbinātības izmaiņas nozaru griezumā izmaiņas visumā izskatās likumsakarīgas, piemēram, pieaug nodarbināto īpatsvars rūpniecībā, bet samazinās lauksaimniecībā un mežsaimniecībā. Kaut arī turpina sarukt jauniešu īpatsvars, izglītībā nodarbināto īpatsvars nemitīgi palielinās, kaut šajā nozarē tiešām nav kārtībā, bez reformām nekādi neiztikt.Man ir liela skepse par aptaujāto deklarēto neto darba algas lielumu, kas noteikti ir krietni samazināts, taču tendencēm uzmanību pievērt ir vērts. Krīzes laikā, precīzāk 2010.gada pirmajā ceturksnī to īpatsvars, kuri teica, ka saņem līdz 200 latiem, sasniedza graujošus 45,3%. Šobrīd tas samazinājies līdz 28,9%, visstraujāk krītoties tieši pēdējā gada laikā. Procentuāli visstraujāk aug to īpatsvars, kuri saka, ka saņem 500-1000 latus uz rokas.