Lai arī, pēc viņas domām, būtu iespējams savienot studijas augstskolā ar bērnu audzināšanu, tomēr finansiāli ne visi to var atļauties. „Es 23 gados beidzu augstskolu, gads jānostrādā, lai es varētu kaut kādu atbalstu saņemt no valsts. Cik tad man reāli maksātu?“ sacīja Līva.
"Var augstskolu savienot ar bērnu, pat vidusskolu var. Vai arī, ja nevar, tad jāpaņem akadēmiskais atvaļinājums," norādīja studente. Arī viņas augstskolā jaunie vecāki var iet uz lekcijām, bērnus atstājot pieskatīšanai turpat augstskolas telpās, taču par to jāmaksā.
"Es nevaru
atļauties bērnu dzemdēt līdz 25 gadiem. Mans pirmais varētu būt 25 gadu
vecumā," tomēr atzina Līva. Viņasprāt, bērni izmaksā dārgi, turklāt viņa
nevēlētos šobrīd uzņemties atbildību. "Vispirms jāprecās, un es gribu lielas
kāzas," pauda Līva.
„Negribu bērnus, jo es zinu, ko tas nozīmē – es aizbraucu pie māsas, pusstundu ir forši, bet pēc tam nevar nekādas savas lietas padarīt. Ja ir savi bērni, nevar pateikt – aizej pie mammas,“ pauda Līva.
Studente atzina, ka bērni nozīmē lielāku atbildību, un to klātbūtne nozīmētu arī lielākus ierobežojumus – piemēram, ar bērnu nevarētu brīvi doties jebkur, kur vien ienāktu prātā.
Līvas māsa Lāsma, kuras divi bērni pasaulē nākuši, kad viņa bija 23 un 25 gadus veca, atzīst, ka jaunībā bērnus ir vieglāk laist pasaulē. „Jo esi jaunāks, jo esi elastīgāks. Taču kad esi vecāks, bērnus audzini ar citu attieksmi. Varbūt dažreiz pareizāk ir bērnu dzemdēt 30 gados,“ atzīst Lāsma.
Bērnu jaunībā var laist pasaulē tikai tad, ja ir ģimene, kas palīdz bērnu pieskatīt, vai vīrietis, kurš var uzturēt ģimeni un par visu maksāt, pavēstīja Lāsma. „23 gados dzīve vispār nav sakārtota – pieredzes nav, darba nav,“ norādīja māmiņa.
Viņas draugu lokā ir tādas ģimenes, kurās bērni pasaulē nākuši, kad vecākiem apritējuši jau 30 gadi. Viņa novērojusi, ka šādā vecumā vecāki pie bērnu audzināšanas ķeras ar lielāku prieku un citu izpratni - jo tad jau ir piepildītas profesionālās vēlmes, nodrošināta dzīve, iepirkti kafijas automāti, televizori, nosvinētas dārgas kāzas, apceļotas dažādas zemes.
Lāsma arī norāda, ka viņai ir arī tādas draudzenes, kas 25 vai 26 gados dzemdējušas bērnus, vairs pēcnācējus pasaulē laist nevēlas, un neviens to nespēj viņu lēmumu ietekmēt. „Tur vai nu grib, vai negrib,“ pauda Lāsma. „Ja man būtu nauda, es arī gribētu trešo bērnu,“ sacīja Lāsma. Viņa norādīja, kamēr viņas pirmie divi bērni nav vēl kļuvuši patstāvīgi, kopā ar vīru viņi nolēmuši par trešo bērniņu nedomāt, jo patlaban nebūtu iespēja atlicināt laiku mazulītim, turklāt arī finansiāli būtu ļoti grūti.
„Daudzas sievietes, tikai būdamas vecmāmiņas un pieskatīdamas savus mazbērnus, atzinušas, ka tikai tagad spēj izbaudīt bērnu audzināšanas procesu. Jo kad viņām pašām bija bērni, tad viņas bija noskrējušās pa darbiem,“ sacīja Lāsma.
„Tagad pasaule ir kļuvusi pieejamāka, kosmopolītāka,“ norāda Lāsma. Viņasprāt, agrāk, iespējams, bērnus daudz dzemdēja, „jo nebija, ko darīt“.
Jau ziņots, intervijā portālam Diena.lv deputāte Elīna Siliņa otrdien pauda viedokli, ka demogrāfiskās situācijas uzlabošanai jāveicina, lai bērnus sievietes Latvijā dzemdētu līdz 25 gadu vecumam. Ja dzemdēs līdz 25 gadu vecumam, ir lielākas iespējas, ka viņām būs vēl otrais vai trešais bērns, pauda deputāte. Ja bērns tiek dzemdēts pēc 30 gadu vecuma, tad ir ļoti reta iespēja, ka sieviete izšķirsies par trīs bērnu ģimeni.
Pēc E.Siliņas domām, esot iespējams arī apvienot studijas augstskolā ar bērnu audzināšanu – par to liecinot viņas pašas piemērs, jo viņa studējusi Rīgas Ekonomikas augstskolā un paralēli audzinājusi bērnus. E.Siliņa arī norādīja, ka valstij tomēr būtu jāsakārto atbalsta mehānisms bērnu audzināšanai no piedzimšanas līdz pat 18 gadu vecumam, jo šobrīd atbalsta mehānismā esot daudzi „caurumi. Piemēram, laika posmā no bērna gada vecumam līdz pusotram vai pat trijiem gadiem ģimenēm netiek sniegts pietiekams atbalsts – māmiņu algas šajā brīdī vairs netiek izmaksātas un arī bērnudārzi bērnus vēl nepieņem pieskatīšanā.