Atklātībā nākušie fakti par to, ka grīdas segumam izmantotais parkets no Kanādas kļavas ir vismaz trīs reizes dārgāks par kvalitātes ziņā pilnīgi analogo Latvijas ozolu, spiež uzdot visnepatīkamāko jautājumu.
Turklāt jautājums neskar vienu ēku. Jautājums ir par iepirkuma sistēmu kopumā, kurā ik gadu tiek sadalīti 1,5-1,8 miljardi latu. IUB informācija liecina, ka 2011. gadā iepirkumos faktiski izlietotie naudas līdzekļi ir 1,475 miljardi latu.
Statistika uzrāda piegādātāju valstisko piederību, taču neuzrāda, cik no Latvijas valsts un pašvaldību uzņēmumiem piegādātā ir Latvijas prece. Jo Latvijā reģistrēts komersants var piegādāt arī Ķīnas preci.
Pirms kāda laika izcēlās skandāls par to, ka Latvijas cietumos par mūsu nodokļos samaksāto naudu ieslodzītos baro ar Polijas un Lietuves pārtiku, tā vietā, lai ar valsts iepirkumu atbalstītu vietējo zemnieku. Atradās attaisnojums, ka imports ir lētāks.
Gaismas pils sakarā šāda attaisnojuma nav. Kļūst redzams, ka Latvijas iepirkumos var tikt iepirkts arī stipri dārgāks imports. Te vispār ož pēc izmeklēšanas. Jo Nacionālajai bibliotēkai iepirktā Kanādas kļava ir ne tikai dārgāka par Latvijas ozolu, bet arī… par Kanādas kļavu.
Delnas pieaicinātais būvinženieris aizrāda, ka koka dēļu grīdas no Kanādas kļavas kvadrātmetra izmaksas LNB tāmē ir 100 latu, turpretim mazumtirdzniecībā tā maksā tikai 37 latus kvadrātmetrā. Sadārdzinātās Kanādas kļavas bibliotēkas grīdas seguma izmaksas ir 600 000 latu. Eksperti lēš, ka Latvijas ozola materiāla izmaksas nebūtu pārsniegušas 200 000 latu. Savukārt starpība starp LNB iepirkuma cenu un Delnas eksperta nosaukto mazumtirdzniecības cenu ir 378 tūkstoši latu.
Acīmredzot ir jādiskutē nevis par teoriju, bet reālajiem faktiem, kas atspoguļojas dzīvē. Teorijā tam, ka publiskajos iepirkumos ārzemju firmām un importam ir plaši atvērti vārti, vajadzētu atbilst patērētāja interesēm.
Praksē tas neatbilst ne patērētāja, ne valsts interesēm. Importa pirkšana valsts iepirkumos par pašu valsts naudu pasliktina pašu valsts maksājumu bilanci. Savukārt pat zināmas nozīmīgas valsts iepirkuma daļas aizstāšana ar Latvijas ražojumiem nozīmētu simtus miljonu latu, kas tiktu reāli novirzīti ražošanai Latvijā, nevis importa stimulēšanā.
Mēs esam spiesti ievērot Eiropas Savienības regulas. Tomēr publiskā iepirkuma principi ir jāpārskata gan valsts filozofijas, gan praktiskās politikas līmenī.
Pati ideja par to, ka lētākais ir sabiedrības interesēm atbilstošākais, neiztur nekādu kritiku. Var uzbūvēt lētāku ceļu, kas sabrūk divos gados, un dārgāku, kas stāv divdesmit gadu. Un diez vai gribēsim, lai bērnudārzā mūsu bērnam dod puspuvušu tomātu tikai tāpēc, ka tas ir lētāks.
Nav vajadzīgs lēts sapuvis vietējais tomāts, taču vēl vairāk nav vajadzīgs - sapuvis importa tomāts. Bet dārgs un sapuvis - tas jau ir par daudz.