Un nav nemaz tik viegli atbildēt, kur ir tas liberalizācijas ieguvums, ja Enefit kā starpnieks, teiksim, aprīlī piegādā Saeimai elektrību, kas saražota tepat kādā Daugavas HES. Vai, piemēram, kur ir tas enerģētiskās neatkarības pieaugums, ja Enefit trūkstošo strāvu nopērk no Krievijas un tad to piegādā Latvijas Saeimai?
Joprojām ir neatbildēts jautājums - cik ekonomiski izdevīga Latvijai ir iekļaušanās vienotajā elektrības tirgū uz noteikumiem, kādi tie ir? Ir pilnīgi skaidrs, ka valstīm, kurās elektrības pašizmaksa ir augstāka, ir izdevīgi, ja sistēmai pieslēdzas un tirgum pievienojas valstis, kurās elektrības ražošanas pašizmaksa ir zemāka. Skandināvijas elektrības tirgum Baltijas pievienošanās var nozīmēt cenas kritumu. Baltijas valstu iedzīvotājiem pievienošanās Skandināvijas tirgum nozīmē cenas kāpumu. Un labi, ka mēs vēl pievienojamies Skandināvijas tirgum, kurā elektrības cena nav tā augstākā, mani mierina Andris Siksnis no Latvenergo.
Tāds nu ir mūsu mierinājums. Ir skaidrs, ka elektroenerģijas ražotājam Latvenergo ir izdevīgi iekļauties lielākā tirgū, kurā tas pārdod elektrību par dārgāku cenu. Taču, cik tas ir izdevīgi Latvijas iedzīvotājiem un uzņēmumiem, kuriem ir jāmaksā vairāk un kuru konkurētspēja samazinās?
Liepājas metalurga nedienas ir tam piemērs. Augošās elektrības cenas dēļ Latvijas uzņēmumus sagaida nopietnas problēmas, kam sakne ir politiskie lēmumi enerģētikas jomā. Latvijas īpašumā ir unikāls dabas resurss - Daugavas kaskāde. Igaunija ir spiesta elektrību ražot termoelektrocentrālēs, uz ko attiecas CO2 kvotas. Kāpēc mēs pērkam elektrību no igauņiem? Tieši hidroelektrostacijās ražotā elektrība ir vislētākā, tam vajadzētu dot konkurences priekšrocības Latvenergo. Kāpēc Enefit?
Cīņa konkursos esot tik sīva, ka uzvarētāju nosakot nenozīmīga cenas starpība, Dienai skaidro Latvenergo pārstāvis. Kur tādā gadījumā ir sabiedrības interese no šī pasākuma? Tātad Latvijas Saeima pērk cenas izteiksmē nenozīmīgi lētāku elektrību no Igaunijas uzņēmuma, tikai līdz ar to dod labumu nevis Latvijas, bet Igaunijas ekonomikai. Dod darbu Igaunijas, nevis Latvijas iedzīvotājiem. Turklāt Latvijai pamatīgi iegriež aizraušanās ar atjaunojamajiem energoresursiem, kas pēdējo piecpadsmit gadu laikā ir pacelta politiskas kampaņas līmenī. No 1. aprīļa obligātā iepirkuma komponente vēl iet uz augšu par vēl 54%, kas nozīmē, ka dažu zaļās peļņas prieki pārējiem izmaksā 1,89 santīmus pie katras patērētās kilovatstundas. Latvijā tiek slēgti uzņēmumi tādēļ, ka tiem politiski spiež patērēt elektrību, kas iegūta, ražojot to veidā, kas ir a priori nekonkurētspējīgs. Tas ir absurds.
Enerģētiskā neatkarība būtu iespēja no šīs politikas mums atteikties. Vai tāda ir?