Točs: Nav tā, ka vienā pusē ir absolūtais ļaunums, bet otrā absolūtais labums

Mēs esam kā Izraēlā arābu ielenkumā, tikai arābu vietā ir krievi. Tā ir izplatīta caurmēra Baltijas iedzīvotāja pasaules uztvere. No vienas puses - dabas un vēstures radīta realitāte, no otras puses - sabiedriskajā telpā papildus pastāvīgi uzturēts mīts. Bipolārajā baltieša pasaulskatījumā Ilvess trāpa precīzi.Ilvesa tēzē ir visa Baltijas valstu politika pēdējos divdesmit gados un, iespējams, vēl gadus desmit uz priekšu. PSRS trauma joprojām ir pietiekami dziļa, lai vienkārši neatrašanos Krievijā joprojām varētu izvirzīt par laimes kritēriju Baltijas valstīs. Grūti iedomāties, ka tāds varētu būt zviedru vai norvēģu laimes kritērijs. Protams, ka zviedriem un norvēģiem nav bēdīgās pieredzes ar piespiedu atrašanos citas valsts sastāvā. Un tomēr - pārāk piezemētus laimes kritērijus tik ilgi pēc neatkarības atgūšanas ir iespējams uzturēt tikai tāpēc, ka informatīvais karš, kurš visus šos divdesmit gadus pastāv starp Baltijas valstīm un Krieviju, ir veicinājis tādu strereotipu attīstību, kurā kaimiņi noniecina viens otru.Lai arī Krievija pēdējos desmit gados ir strauji attīstījusies, vienas lielas baltiešu sabiedrības daļas stereotipā tā ir palikusi tāda pati, kāda bija PSRS, kad mēs to atstājām. Ir cilvēki, kuru uztverē Putins ir bezmaz Staļins. Krievijas ekonomika bezmaz tāda pati, kādu atceramies sagrauto PSRS, kad pēdējo reizi stāvējām rindā pēc veļas pulvera un ziepēm.Šodien The Moscow Times ir plaša tēma par to, kā krīze no Eiropas dzen speciālistus darba meklējumos uz Krieviju. Viņi nebrauc uz barakām barankas sūkāt. Krievija neietilpst trīs stereotipos. Nav arī tā, ka vienā pusē ir absolūtais ļaunums, bet otrā pusē absolūtais labums un laime ir atrašanās pareizajā pusē. Es zinu, ka Irānas prezidents tā domā, bet ceru, ka tā nedomā Igaunijas prezidents un mūsējais.