Fragments no intervijas laikrakstam Dienas Bizness:
Jūsu vadītā advokātu biroja darbu šobrīd var iedalīt divās daļās – pirms un pēc Andra Grūtupa. Vai pašreiz biroja darbā ir jūtamas kādas izmaiņas?
Var piekrist, ka no formālās puses viens posms ir noslēdzies, bet otrs iesācies, jo Grūtupa kunga biroja vairs nav, bet vai ir notikušas kādas kardinālas izmaiņas? Ceru, ka nē! Vismaz saistībā ar darba apjomu un lietu sarežģītību ceru, ka izmaiņas uz slikto pusi nebūs. Reāli es vadīju biroju jau kādu laiku pirms šī nelāgā notikuma. Mūsu prioritāte bija un būs civiltiesības. Tagad gan cenšamies paņemt arī kādu interesantu krimināllietu, un pēdējo gadu laikā apgriezienus uzņēmis arī darbs ar administratīvajām lietām, bet pamatdarbs vienmēr ir bijis civillietas.
Nākotnē šo biroju redzat kā Grūtupa biroja turpinājumu vai tomēr kā Tihonova biroju?
Nekādas kardinālas izmaiņas neplānoju. Esmu iecerējis veltīt spēkus zinātnei, publikācijām mūsu profesionālajā darbā. Protams, nāksies paplašināties, ņemot vērā pēdējā laika izmaiņas, kas paredz, ka lietas tiek skatītas visā valstī. Tas nozīmē, ka, sākot skatīt kādu lietu Rīgā, vēl nevar zināt, kurā Latvijas pusē tā turpināsies. Zināt, izbraukāt uz Daugavpili, it īpaši, ja tas nav bijis plānots, nav nemaz tik vienkārši. Jā, pilsēta ir smuka, tomēr jārēķinās ar divarpus līdz trim stundām ceļā vienā virzienā, un tas paņem diezgan daudz laika. Savukārt sagatavošanās darbam atliek mazāk laika.. Tādējādi juridiskajā vidē vajadzētu notikt zināmai transformācijai.
Kādi jūsu skatījumā ir galvenie Latvijas tieslietu sistēmas mīnusi?
Daudz jau ir runāts par lietu izskatīšanas ātrumu. Zināmi risinājumi tur ir, soļi tiek sperti, un es ceru, ka jau ieviestās izmaiņas ļaus lietām uzņemt ātrumu. Augstākajā tiesā (AT) ir ārkārtīgi daudz neizskatītu lietu. Ir gan tendence, ka ir liels lietu īpatsvars, kas vispār netiek skatītas kasācijas instancē, uzskatot, ka tam nav juridiskas nozīmes. Rodas iespaids, ka dažkārt tiek izvērtēts, vai attiecīgā lieta atstās paliekošu iespaidu uz judikatūru, un, atbilstoši tam arī nolemts, vai pieļaut lietas virzīšanu kasācijas instancei. Ļoti šaubos, vai tiesai vajadzētu izmantot argumentu, ka jūsu jautājumam nav nozīmes un tādēļ mēs to neskatīsim. Tāpat prasītos noteiktu virsuzraudzību, jo šobrīd tas notiek tikai atsevišķos gadījumos, ja lieta nonāk izvērtēšanai ģenerālprokuroram. Bet zināms, ka vairākos gadījumos zemāka līmeņa tiesas nolēmumi līdz pārsūdzībai nenonāk.
Ko jūs redzat kā šādu lietu virsuzraugu?
Negribu teikt, ka vajag kādu jaunu institūciju. Agrāk ar to nodarbojās AT Senāta departamenta priekšsēdētājs – augsta līmeņa tiesnesis, pret kura lēmumiem cilvēki izturējās ar respektu. Ja šādam ekspertam iekrīt acīs kāds zemāka līmeņa tiesneša nolēmums, šad tad vajadzētu, lai viņš iejauktos, redzēdams, ka kaut kas nav kārtībā. Tagad ir likvidēts ne vien Senāts, bet atceltas tiesneša tiesības iesniegt protestu. Jāatzīst, ka nedaudz mulsina pašreizējā administratīvo lietu virzība Latvijā. Vispār jau administratīvās tiesas tika ieviestas ar mērķi palīdzēt cilvēkam, aizstāvēt viņa kā privātpersonas tiesības attiecībās pret valsti. Tā ietvaros vispirms tiesas lēmumi bija labvēlīgi pieteicējiem, pēc tam bija daudz lēmumu par labu valstij jeb tā dēvētie PVN darījumu ķēžu lēmumi. Tad nāca talkā ES tiesa, liekot treknu punktu un sakot, ka tā nebūs būt, ka valstij tomēr jāpierāda katras līdzdarbojošās personas vaina. Savukārt pēdējie divi trīs gadi liek domāt, ka privātpersonu tiesību aizsardzība nebūt netiek ņemta vērā, ka tas nav virsuzdevums. Valsts aizsargā valsti!
Lietu skatīšana joprojām ilgst ļoti ilgu laiku. Kur, jūsuprāt, ir galvenā problēma?
Tās tiesnešu noslodzes, kas ir vismaz Rīgā... Tās ir ļoti lielas! Katram tiesnesim to ir daudz. Tātad ir nepieciešams vairāk tiesnešu vai arī jāveic to pārdale pa reģioniem. Jāņem vērā, ka lietu daudzums valstī pieaug ģeometriskā progresijā. Valsts gan mēģināja ierobežot šo procesu, palielinot lietu skatīšanas nodevas, taču tas ir diskutabls solis. Lielākos ekonomiskos strīdos jau tagad valsts nodevu veidā jāmaksā milzīgas summas vairākos desmitos tūkstošos eiro. Lai piekļūtu Latvijas tiesām, jāsamaksā lielas summas – pat līdz 80 tūkstošiem eiro. Ja lieta nonāk līdz apelācijai – vēl tikpat. Tā spēle ar nodevām ir ļoti bīstama, jo kāds var vērsties Eiropas Cilvēktiesību tiesā par personas tiesību ierobežošanu. Ja to latiņu pacels augšā, Eiropa atkal iejauksies.
Nereti dzirdēts, ka Latvijā daudzos gadījumos ir teju vienalga, kāds ir pirmās tiesu instances lēmums, jo kāda no pusēm to vienalga pārsūdzēs, tādējādi novelcinot lietas izskatīšanas laiku. Cik lielā mērā varat tam piekrist?
Juristu vidē ir teiciens, ka lieta tiek sākta skatīt no apelācijas instances. Bet tas, protams, ir šaržs.
Katrā šaržā ir sava daļa patiesības...
Jāņem vērā, ka likumdevējs ir pielicis pūles, panākot, ka ir arvien plašākas kategorijas lietas, kurās pirmais tiesu instances lēmums ir arī pēdējais. Ir saprasts, ka Eiropā gluži kā Amerikā tiesājas visi par visu, un tiesvedības trīspakāpju sistēma tādējādi vairs neesot obligāta. Tādējādi vairs nevar pateikt, ka pirmās instances tiesa ir tikai sagatavošanās process.
Slikta situācija ir gadījumos, kad ir 15 līdz 20 atbildētāji, un tādas lietas ir. Panākt, lai uz sēdi atnāk visi atbildētāji, ir teju neiespējami. Jebkurš komercstrīds starp akcionāriem ir ilgs. Vai nu jāpiespiež, ka šāds cilvēks atnāk, vai arī jāpanāk, ka izvirza vienu – to, kuram ir labāka veselība.
Vai pats esat kādreiz apzināti novilcinājis kādas lietas izskatīšanu?
Šādā formulējumā, protams, nē.
Bet citādā formulējumā?
Nu, kādreiz ir vajadzīgs laiks, lai klients varētu sagādāt kādu papildu pierādījumu, it īpaši, ja ir aizdomas, ka tas varētu neizdoties nozīmētajā tiesas sēdē. Savukārt, ja pie manis atnāktu klients un prasītu, lai konkrētajā datumā es saslimtu... Tā nekad neesmu darījis un nedarīšu.