Šogad aprit 65 gadi, kas atgādina par vienu no melnākajām dienām Latvijas vēsturē. Laika ritējums ir neapturams, šķietami attālinot mūs no tās marta dienas, kas latviešu tautai kļuva par kārtējo traģēdiju svešas varas pakļautībā. Laiks attālina notikumus, bet nedzēš tautas atmiņu, kas ir dzīva, un tādai tai vienmēr būs būt.
Tādēļ mums, kas šodien pie Brīvības pieminekļa esam nākuši, un visiem, kas piemin 25.marta deportācijas citviet Latvijā vai aiz mūsu valsts robežām, ir jāapzinās mūsu lielā atbildība par tautas likteņstāsta saglabāšanu un mūžīgas piemiņas turēšanu paaudžu paaudzēs – no bērniem uz mazbērniem visos laikos.
Atceres un piemiņas dienas nav tikai cieņas un līdzjūtības apliecinājums represijās cietušajiem. Šīs dienas ir skaudrs atgādinājums visai pasaulei par to, kas mūsu zemē ir noticis lielvaru ambīciju dēļ.
1949.gadā vairāk nekā 42 tūkstoši Latvijas pilsoņu bez tiesas un taisnības tika nodēvēti par kulakiem, bandītiem, viņu atbalstītājiem un necilvēcīgos apstākļos izsūtītu uz Sibīriju. Tā daudziem jo daudziem kļuva par pēdējo pieturvietu, it sevišķi bērniem un sirmgalvjiem.
Ir 21.gadsimts. Cilvēce ir piedzīvojusi divus pasaules karus, neskaitāmus bruņotus konfliktus un traģēdijas, ko raisījusi lielvaru varaskāre un ambiciozas apsēstības plāni. Veselais saprāts liek cerēt, ka reiz tam visam tiks pielikts punkts, ka cilvēki ir mācījušies no vēstures skaudrākajiem notikumiem un nekad nenovēlēs to piedzīvot saviem bērniem.
Diemžēl mūsdienu notikumi liek aizdomāties par gluži pretējo. Tepat Eiropā, visas pasaules acu priekšā, pat televīzijas tiešraidēs redzam, kā nogalina, draud, demonstrē spēku un gatavojas jaunām sadursmēm.
Visu deportāciju upuru vārdā, visu to cilvēku vārdā, kuru dzīves ir nežēlīgi izpostījis karš, mums ir jādara viss, lai nepieļautu, ka šis konflikts izvēršas tam līdzīgās cilvēces traģēdijās, kas notika pagājušajā gadsimtā. Mēs esam šo traģēdiju liecinieki un to mantinieki, mūsu pienākums ir atgādināt, prasīt un rīkoties! Bet pats galvenais – nebaidīties, jo bailes nav sabiedrotais. Mēs esam stipri, jo Latvija šobrīd ir tik stipra, cik tā nav bijusi nekad savā vēsturē. Būsim gudri un tālredzīgi! Tikai tā mēs būsim brīvi un neatkarīgi laiku laikos!
Tas