ir šādi spriedumi, to izteicēji vismaz ir saskārušies, pieredzējuši, kaut no attāluma redzējuši to, par ko runā. Tāpēc, atmetot visai neauglīgās vaimanas par šo spriedumu kvalitāti, var teikt, ka cilvēki spriež par savas dzīves sastāvdaļu.
Un tad ir tēmas, par kurām izsakāmies ne mazāk dedzīgi, lai gan nav īsti skaidrs, balstoties kādā pieredzē. Amizantākās ir domu apmaiņas par seksuālajām minoritātēm, kuru dedzīgums liek domāt, ka viedokļu izteicējiem ir padziļinātas zināšanas par to, «kas un kā», vai nu nākas ik dienu daudzkārt saskarties, vai citāda pieredze... Nu par šo vēl var pasmaidīt. Bet - cik daudziem ir savs viedais vārds sakāms par abortiem, to skaitā vīriešiem, to skaitā cilvēkiem, kuri ar šo traģisko situāciju nedz paši saskārušies, nedz viņu tuvinieki (par laimi, un jānovēl - lai nebūtu jāsaskaras).
Vēl krāšņāka, protams, ir situācija, kad diskusijās - vai nu par abortiem, vai par t. s. vērtībām - tiek piesaukta Dieva griba. Mēs zinām, ko Viņš domā par bērnu audzināšanu, ģimenes modeļiem utt. (Dažkārt šie Viņa viedokļa zinātāji atsaucas uz Rakstiem, kas - pat ja tajos tiešām atrodams kāds apstiprinājums - nemaz netraucē piesaukto morāles avotu ignorēt citās izvēles izdarīšanas situācijās.)
Protams, cilvēkam var būt viedoklis arī par to, par ko viņam nav empīriskas pieredzes, - uzskatu, ka Zeme ir apaļa, lai gan no kosmosa neesmu redzējis. Diemžēl parasti šis «neesmu lasījis, bet zinu...» attiecas uz tik privātām un sarežģītām tēmām kā nāve, izmisums, tiesības kļūdīties utt.