Varu iedomāties iemeslus, kāpēc ministri nekāpa parlamenta tribīnē atbildēt pārmetumiem - laika trūkums (lai gan sēdei, redz', laiks atradās...), vēl kādi citi, tomēr gala iznākums ir pilnīgi šizofrēniska situācija. Viena daļa politiskās elites apgalvo, ka viss ir slikti, otra - tieši pretējo.
Neizvērsīšu tēzi, ka Latvija vispār ir parlamentāra valsts, un, ja ministri atver mutes tikai sev komfortablā "teritorijā", tā ir zināma necieņa pret Saeimu, lai kāda tā būtu. Runa ir par to, ka šāda komunikācijas forma neko nedod pašai izpildvarai, ja tā vispār vēlas sabiedrību informēt.
Šāds komunikācijas modelis paredz, ka izpildvarai ir jāmēģina izkonkurēt lēmējvaras kolēģi informatīvajā telpā un mediju resursu plānošanā. Nav šaubu, ko mediji "paņems" - krāšņus deputātu izteicienus vai ministru steidzīgi nolasītu sasniegumu sarakstu. Ja abu versiju par Latvijā notiekošo sadursme notiktu Saeimā, ieguvēja būtu pati valdība.
Pazīstot virkni ministru personīgi, pieļauju, ka viņi vienkārši uzskata šo cīņu par a priori neuzvaramu, jo viņiem - atšķirībā no opozīcijas - nav tik varenu iespēju žonglēt ar nepierādāmiem apgalvojumiem vai sacensties daiļrunībā (lai gan kurš teica, ka spilgti un saprotami nevar izteikties arī ministrs?). Tomēr jebkurā gadījumā šī izvairīšanās no strīda tikpat labi var radīt iespaidu, ka izpildvarai vienkārši ir dziļi nospļauties par vērtējumiem, kas nav tās pašas. Vai tad tāds ir mērķis?
Premjerministre vakardienas sēdē rosināja ministriem savu paveikto apkopot un ievietot Valsts kancelejas interneta vietnē, lai ikviens var izlasīt. Visu cieņu kancelejai, bet vai tiešām kāds nopietni domā, ka šis ir labākais informācijas izplatīšanas kanāls?
Nav pat žēl, ja nenovērtēts paliek kāds valdības veikums - tā nu ir, kā cenšos norādīt, pašas koalīcijas nemākulīgas komunikācijas problēma. Runa ir par Latvijas sabiedrību kopumā. Ja indivīdu sasniedz tikai opozīcijas versija, viņa lojalitāti šai valstij tas nekādi nepalielina. Ja cilvēks tomēr nofiksē abas versijas un arī to, ka tās pilnīgi "nepārklājas", viņam rodas iespaids, ka muld abas puses, līdz ar to viņš izvēlas par valstī notiekošo vispār neinteresēties, lai nepiesārņotu sev smadzenes. Komunikācijas mērķis ir nevis politiķa reitings, bet ieinteresēts pilsonis. Vai tiešām tas nav skaidrs?