Daži piemēri. Kad debatēs vārds tiek dots deputātam Aleksandram Kiršteinam, viņa kolēģis Kārlis Šadurskis sauc: "Aleksandr, neuztraucies! Tie nebūs ebreji!" Savukārt Kiršteins tikpat rotaļīgi atrauc: "Man viņi patīk. Varbūt, ka būs." Jautrību triekšana turpinās, piemēram, Silvija Šimfa, reaģējot uz sēdes vadītājas aizrādījumu nesarunāties ar zāli, tieši nolēma amizieri turpināt: "Bet tādā gadījumā es lūdzu nesarunāties zālei arī ar mani!" Un tā tālāk un tādā pašā garā - klaigāšana, ūjināšana, smiekli, īsi sakot, visiem jautri.
Šāda rotaļīga gaisotne liekas pretrunā ar dažkārt izskanošo viedokli, ka politiķi bēgļu jautājumu nesaudzīgi ekspluatē savās interesēs vai komentē pārāk histēriski. Tomēr, manuprāt, pretrunas nav, un šī "velna dzīšana" ir labi saprotama. Jo "visas šīs infekcijas, kas nāks iekšā, visi šie teroristi, visas šīs problēmas, kas nāks iekšā" (jau citētā Šimfa), uz politisko eliti neattiecas. Nu, kā reālās problēmas - liksim mierā bēgļus, pietiek ar citām - var skart komfortablo gated community (tulkojums latviešu valodā "slēgta kopiena" neizsmeļ angliskā jēdziena nianses) ar nosaukumu "Latvijas politiskā elite"? Nevar. Tad kādēļ nekaitēties savā pulciņā?
Šī tēze nav moralizēšana par tēmu "paēdušais izsalkušo nesaprot". Runa ir par, ja tā drīkst teikt, akadēmisku secinājumu, ka mūsdienās ir ne tikai līdz riebumam bieži piesauktā "politikas" atsvešināšanās no "tautas", bet arī plaisa starp "politiku" un pašiem "politiķiem". Kuri paši vairumā gadījumu politiku neuztver nopietni.
Formulējot citādi: daudz lietota atziņa, ka arī politika ir darbs, ka mums nepieciešami profesionāli politiķi utt. Vēlme ir piepildījusies. Mēs taču visā nopietnībā negaidām, ka, piemēram, oficiantu patiešām interesē, vai mums garšojis. Tāds rituāls. Arī politiķiem politika ir rituāls, ar savu darba pienākumu (visbiežāk pašu sacerētu) aprakstu, bet ne jau kaislība, nepieciešamība strīdēties par idejām, meklēt cēloņus, žargonā runājot, "cepties" par to, vai tavi priekšstati (pat ja kļūdaini) par nepieciešamo tiek īstenoti.