caurstrāvota situācija. Citādi arī diez vai var būt gan tāpēc, ka mēs neesam situācijā "iekšā", gan tāpēc, ka Ukrainā notiekošais patiešām ir kaut kas ļoti ilgi Eiropā nepieredzēts (iespējams, kopš bruņotajiem konfliktiem Ziemeļīrijā). Apzināti lietoju lokalizāciju "Eiropa", jo Eiropa tiek pašsaprotami uzskatīta par vietu, kur politika, t. sk. politiskie konflikti, tiek realizēti ar nevardarbīgām metodēm un procedūrām. Un šajā tēmu lokā notikumi Ukrainā uzdod ārkārtīgi sarežģītus un vienlaicīgi būtiskus jautājumus, uz kuriem, uzreiz atzīstos, man personīgi nav atbilžu.
Proti, it kā nav šaubu, ka demokrātijā - lai kā vienai sabiedrības daļai riebjas pie varas esošie - izmaiņām jānotiek ar vēlēšanu mehānisma starpniecību. Jā, tas var nozīmēt, ka jāgaida ir vairāki gadi, tas ir kaitinoši, nav pārliecības, ka pretiniekiem ar viltu neizdosies varu saglabāt utt. Un tomēr ir kaut kāda instinktīva sajūta, ka "lietu kārtībai" jābūt tieši tādai. Bet...
Ko darīt, ja šai neapmierinātajai daļai rodas aizdomas, ka laika tomēr nav, ka, pretiniekam saglabājot varu, ar valsti (tautu utt.) var notikt daudz smagākas lietas nekā stulbi likumi, amatpersonu apzagšanās, ekonomiskā krīze? Ka var notikt kaut kas tāds, kas ietekmē nākotni nevis dažu gadu, bet desmitgažu nogrieznī? Vai tad neapmierinātajiem ir tiesības demokrātijas tradicionālos mehānismus neievērot un konfrontāciju pārcelt, simboliski izsakoties, ielās? Turklāt apzinoties, ka tad maisam gals ir vaļā (piemēram, tēze "mēs ar nūjām pret lodēm" ir vai nu sevis mānīšana, vai cilvēku padarīšana par lielgabalu gaļu - ja šāda konfrontācija ir sākusies, "nūjas" agri vai vēlu nomaina kas cits nāvējošāks...). No otras puses, ja deg māja, tiek sists cilvēks, tad ir dīvaini paļauties uz "institūcijām" (ugunsdzēsēji, policija) - jāmēģina ko darīt pašiem šeit un tagad. No vienas puses, ir nojausma, ka, ja vieni - kaut ar vislabākajiem nodomiem - ķeras pie t. s. neparlamentārajām metodēm, tad tas var būt alibi citu partiju plašā nozīmē atbalstītājiem rīkoties līdzīgi. Un tad ir pilsoņu kara risks. No otras puses, ja indivīds, kurš taču - nevis kaut kāda abstrakta "sabiedrība" - ir visa pamatu pamats, uzskata, ka viņa tiesības tiek nozagtas, viņa nākotne sakropļota, kāpēc viņam ir jārēķinās ar tradīciju, pragmatismu, bieži demagoģiski piesauktām "kopējām interesēm"? Tā ir viņa dzīve, viņa vērtības, un viņam ir tiesības tās aizstāvēt tā, kā viņš to uzskata par vajadzīgu...
Nezinu. Lai kā arī būtu, noslēgumā retorisks jautājums: vai tiešām šie jautājumi ir attiecināmi tikai uz Ukrainu?