Divi nejauši piemēri. Zigmunds Freids sagādāja izbraukšanas atļauju no nacistu pārņemtās Austrijas saviem kalpotājiem un viņu ģimenēm, bet ne paša māsām. Žans Žaks Ruso, kurš pats savus bērnus mīļā miera labad atdeva bāreņu patversmē, labprāt izteicās par to, kā bērni pareizi audzināmi. Īsi sakot, teju vai katram izcilniekam ir bijušas sava ēnas puses.
Tagad "apgriežam" situāciju. Diezgan bieži esmu saskāries ar apgalvojumu, ka nu nevar būt, ka amatpersona X ir tāds ķēms. Gan jau viņam ir sava gaišā puse. Izklausās loģiski, un arī pats arvien deklarēju, ka nav "melns vai balts". Tomēr ir pulciņš mūsdienu politikas filozofijā strādājošu personāžu, kuri aicina vismaz politikas gadījumā nepārspīlēt atšķirību starp "masku" un "patieso seju". Respektīvi, mūsu labticīgi par masku uzskatītā var izrādīties visnotaļ ne-maska. Citiem vārdiem sakot, ja mums liekas, ka X "ārpus politikas" gan jau ir "normāls cilvēks", var gadīties, ka mēs pieviļamies. Vai kā šarmanti pagājušā gadsimta vidū teica amerikāņu komiķis Graučo Markss: "Viņš izskatās pēc idiota, viņš runā kā idiots, bet nemaldiniet sevi - viņš patiešām ir idiots."
Šī tēma patiesībā nav saistīta tikai ar subjektīvi nepatīkamu, bet viegli paciešamu atzīšanos, ka tu esi kļūdaini novērtējis kādu cilvēku. Politikas gadījumā tam var būt nopietnākas sekas. "Nu nevar būt, ka Tramps ir tāds ... Viņš jau tikai taisa šovu. Ievēlēšanas gadījumā viņš kļūs adekvāts." Bet ja nu šie pieņēmumi par politiķa "patieso dabu", kas esot atšķirīga no viņa publiskās "maskas" (vienalga, vai runa ir par Trampu, Putinu vai kādu pašmāju skaistuli), ir kļūdaini? Skaidrs, ka ikvienam ir sava "cilvēciskā puse", piemēram, viens no latviešiem naidīgākajiem komunistu funkcionāriem Arvīds Pelše esot bijis smalks porcelāna pazinējs. Problēma ir tā, ka tas ne par mata tiesu nemazināja riebeklības, ko LKP CK pirmais sekretārs sastrādāja.
Tas, kāpēc "maska", pretēji daudzu priekšstatam, politikā nemaz nav vajadzīga, ir cita tēma, kuras analīze te nav iespējama. Runa ir par to, ka nereti mēs esam neticami (ja ņem vērā slieksmi uz rūkšanu un kritizēšanu) labticīgi un kaut intelektuāla vingrinājuma formā noder par izejas punktu pieņemt sliktāko no variantiem.