Zanders: Reformas – komats, nevis punkts

Ņemot vērā, cik nesteidzīgi, grūti (ikviens var te "ielikt" citu apzīmējumu) reformas Latvijā notiek (kādi tam iemesli, ir cits jautājums), cilvēciski var saprast, ja politiķi, nozares un sabiedrība vispār ar nepacietību gaida, kad beidzot tās tiks īstenotas. Lai var pielikt punktu un pievērsties arī citām svarīgām problēmām. Tomēr būtiski ir saprast – neatkarīgi no tā, cik kvalitatīvi ir priekšlikumi, vai to pieņemšanai ir nepieciešamais politiskais un finansiālais atbalsts, nekādu punktu pielikt nevarēs. Politiķiem, paturot prātā, cik nogurusi ir sabiedrība no runām par reformām, to priekšnojautām utt., tomēr ir psiholoģiski jābūt gataviem pašiem un jāspēj argumentēt arī publikai, ka mūsdienās ar "punktu" jāsaprot pieci, septiņi gadi. Un tā nav tikai Latvijas problēma.Ikviens citu valstu preses lasītājs zina, ka arī valstīs, kur, piemēram, veselības aprūpei atvēl divreiz, pat trīsreiz lielākus līdzekļus (rēķinot procentos no valsts IKP), sistēma vienalga ir samocīta un gandrīz nevienu neapmierinoša. Vienalga, vai runājam par ASV, Lielbritāniju vai kādu citu turīgu valsti. Jo papildu naudas nepieciešamība nezūd (populācija noveco, tiek prasīti jauni un dārgāki pakalpojumi utt.), tātad situācija nav risināma, tikai palielinot finansējumu. Tas pats attiecas uz izglītības sistēmu. Šķiet, pats ministrs apzinās, ka pedagogu atalgojuma jautājums, lai cik sāpīgi risināts, nekvalificējas žanrā "grūtākais nu aiz muguras". Kad dienas kārtībā reāli nonāks izmaiņas mācību priekšmetu saturā un apmācības metodēs, izteikties gribētāju ar nelokāmu pārliecību par savu taisnību nebūs mazāk. Un šis pat nav lokālais Latvijas gadījums. Savulaik Rietumos kā lielisks risinājums izglītības kvalitātes paaugstināšanai tika uzskatītas t.s. charter schools – skolas,  kas, es vienkāršoju, protams, saņem valsts finansējumu, bet bauda salīdzinoši lielāku brīvību. Nu izrādās, ka cerības ir bijušas pārspīlētas un jāmeklē jauni risinājumi. Arvien skaidrāks kļūst, ka būtiskas izmaiņas nepieciešamas pat starptautiski izslavētajā (kā paraugs citiem) Čīles pensiju sistēmā. Tas pats attiecas uz vēl salīdzinoši nesen par labiem atzītiem modeļiem transporta infrastruktūras attīstīšanā, un vēl, un vēl, turklāt arī bagātākās un attīstītākās valstīs par Latviju.Līdz ar to arī gadījumā, ja pašreizējo reformu (izglītībā, veselībā, cik noprotams, arī nodokļu sistēmā) saturs ir labs, galvenais "sausais atlikums" pēc visām šīm mokām diemžēl ir nākotnē izmantojama pieredze, metodoloģija, kā savlaicīgi identificēt jaunu izmaiņu nepieciešamību, organizēt kompromisu meklēšanu un dialogu ar sabiedrību. Nav vairs labu risinājumu, kas nemainīgi derētu desmitgadēm.