Komentējot sadaļu, kas attiecas uz privātmājām, zinoši ļaudis apgalvoja, ka viens no ierobežojuma mērķiem, lai arī neafišēts, varētu būt apkarot praksi, kad saimnieks ēkā jau krietnu laiku dzīvo, tomēr apgalvo, ka tā vēl nav pabeigta, attiecīgi ietaupa nodokļu maksājumos.
Turklāt sarunu biedri pieļauj, ka arī termiņa (pieci gadi) noteikšanas gadījumā apsviedīgi cilvēki gan jau kaut ko izdomās. Arī dažādos maksātnespējas procesos iesaistītie, plati smaidot, norāda, ka neko krimināli sodāmu nedara - tikai liek lietā likumdošanas nepilnības savienojumā ar pašu apņēmību šos «caurumus» izmantot.
Sadzīviskāki piemēri. Ir taču aizliegts runāt «pa mobilo», ja esat pie stūres? Ir. Un? Ir aizliegts suņus staidzināt bez pavadas? Ir. Un? Kā saka, katram pašvaldības vai ceļu policistu blakus nenoliksi, ja vien negribam teorētisku situāciju, ka viena puse sabiedrības uzrauga otru.
Respektīvi, varas ilūzija, ka jauns normatīvais akts vai jau esošā papildinājums spēj regulēt reālo dzīvi, atsitas kā pret mūri, ja adresāts - sabiedrība - uzskata, ka uz to šie vingrinājumi neattiecas. Jo adresātam ir dzelžains pretarguments - salīdzinot ar to, ko nozog «viņi» (politiķi, oligarhi utt.), mans pārkāpums ir tīrais sīkums.
Ir bezjēdzīgi moralizēt, ka šāda pārkāpumu gradēšana ir absurda un ved strupceļā (kaut tāpēc, ka vienmēr būs strīds, ko uzskatīt par pieļaujamu pārkāpumu uz kopējā bardaka fona). Valsts turpina ražot regulējumus, mēs turpinām tos draudzīgi ignorēt, un nekas te nemainīsies?
Iespējams, nav tik traki. Uzlabojoties cilvēku materiālajam stāvoklim, varbūt mazināsies instinktīvā sajūta, ka indivīds var paļauties tikai pats uz sevi, attiecīgi viņam arī neviena priekšā (izņemot tuvāko loku) nav jāatskaitās. Varbūt, kad lielāka sabiedrības daļa vairs plašākā nozīmē «nesēdēs uz čemodāniem», parādīsies lielāka piederības izjūta, kas savukārt veicina gluži pragmatisku apsvērumu censties spēles noteikumus kaut cik ievērot. Varbūt.