Izcils piemērs ir Grozījumi Alkoholisko dzērienu aprites likumā, kurus šoceturtdien atkal skata parlaments. Publiskajā telpā galvenokārt šķēpi lauzti par jauniem alkohola pieejamības ierobežojumiem. Pretējo nometņu lobisti aktīvi strādā, bet šajos jautājumos, kā saka, vismaz nav pazaudēta saikne ar reālo dzīvi (ierobežojumi ir īstenojami, pat ja netaisnīgi). Bēdīgāk ir ar sadaļu, kas skar alkoholisko dzērienu reklāmu. Strīdi par to, cik lielā mērā kāda produkta reklāma veicina tā patēriņu, nekad nebeigsies, bet lai nu būtu. Tātad valsts nosaka, kādos formātos (laiks, medija veids utt.) reklāma atļaujama, kādos - ne. Nav problēmu, kaut aizliedzam šādu reklāmu vispār. Bet, atvainojiet, vājprāts sākas, kad ar tiesību aktu mēģina regulēt atļautās reklāmas saturu ārpus obligātā brīdinājuma par kaitīgumu. Ko nozīmē plānotais aizliegums reklāmā «attēlot personas lietojam alkoholiskos dzērienus»? Ja reklāmā būs redzama pudele uz galda vai pat glāze ar tajā ielietu dzērienu - tā ir «lietošana»? Reklāmas veidotājs trenēs fantāziju skaidrojumiem, ka vispār tā glāze ir tikai dekoratīvs elements, ka nekur nav teikts, ka tā pudele vispār tiks atvērta utt. Reklāma nedrīkstēšot «paust uzskatu, ka ... alkoholiskie dzērieni palīdz atrisināt personiskas problēmas ... nodrošina panākumus sociālajā vai seksuālajā jomā». Šādi formulējumi provocē bezjēdzīgus strīdus starp kontrolējošām institūcijām un produkta ražotājiem/reklamētājiem. Ja dzēriena reklāmā «piedalās» smaidīgi ļaudis, kas izskatās guvuši «panākumus sociālajā dzīvē», tas būs pārkāpums? Bet varbūt viņi priecājas par ko citu? Vai šāds formulējums nozīmē, ka alkohola reklāmā principā drīkst būt tikai nobēdājušies, vēlams, raudoši cilvēki? Starp citu - nekas nav teikts par variantu, ka reklāmā glāzi cilā un līksmo dzīvnieki... Steidzīgi jāpapildina 11. pants!
Kāpēc, atkārtošos, nevar vienkārši noteikt, kad, kur drīkst reklamēt (plus, iespējams, ka šādā reklāmā nedrīkst lietot valsts simboliku), un iztikt bez šādas «jaunrades»? Turklāt štrunts par alkoholu - šādi bezgalīgi traktējami «apraksti» ir sastopami arī citos likumdošanas fantāzijas lidojumos.
Tā nav labēja politika - vairot regulējumus, palielināt institūciju iespējas šādus izplūdušus regulējumus izmantot savu ambīciju, konkrētā brīža noskaņojuma un sazin kā vēl apmierināšanai. Tā nav labēja politika uzskatīt savas valsts pilsoņus par tik patstāvīgi spriest nespējīgiem, par tik bīdāmiem un bakstāmiem, ka aizbildnieciskā valsts mēģina aprakstīt likuma pantos visas iespējamās dzīves situācijas un piedevām vēl to, kā pavalstniekiem uz tām jāreaģē.