Šā gada 4. septembrī Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (tālāk tekstā angliskais saīsinājums – OECD) analītiķi publicēja kopsavilkumu tam, kā pasaules attīstītās valstis pielāgojušas savas nodokļu sistēmas globālās ekonomiskās krīzes izraisītajām sekām (The Tax Policy Landscape Five Years after the Crisis). Pirmais secinājums: ja Latvijas valdības citas aplamības noliekam malā, konkrēti nodokļu jomā nodokļu maksātāji Latvijā ir tikuši cauri vēl samērā viegli – citās valstīs politiķu jaunrade bijusi krietni vētraināka.
Piemēram, PVN standara likme laika posmā 2007.–2013. gads paaugstināta 18 OECD valstīs, samazināta – tikai vienā. No otras puses, uzņēmumu ienākumu nodokļa pamatlikme šajā laika periodā samazināta 19 valstīs, paaugstināta – sešās. Un, protams, zināmai Latvijas sabiedrības daļai ir paveicies, ka mums nav progresīvā iedzīvotāju ienākumu nodokļa, jo šajā segmentā valstīs, kur tāds ir, izmaiņas veiktas jo dedzīgi – 18 valstīs augstākās IIN likmes ir vēl kāpinātas.
Minētajā pārskatā (pieejams bez maksas OECD interneta vietnē) ikviens var arī gūt apstiprinājumu nepatīkamajam faktam, ka – lai gan ir ļoti populāri runāt par Latvijas augstajiem nodokļiem, salīdzinoši tie tādi nav. Protams, ir pretarguments, ka tik relatīvi trūcīgai zemei kā Latvija arī šāds slogs ir par zemu, tomēr jāņem vērā, ka apkopojumā ir arī tādas ar Latviju samērojamas valstis kā Igaunija, Polija, Ungārija utt. Tiesa, pārskats dod negatīvu signālu nekustamā īpašuma nodokļa virzienā.
Proti, Latvijā nereti izskan, ka NĪN likmēm ir, tā teikt, labas iespējas to paaugstināšanas virzienā. No OECD ekspertu analīzes var secināt, ka citas valstis ar NĪN likmju paaugstināšanu nav aizrāvušās. Daļēji, protams, tāpēc, ka tas daļā valstu jau ir gana augsts, bet daļēji arī tāpēc, ka ekonomiskā stagnācija vienkārši tālāku paaugstināšanu padara bezjēdzīgu. Citiem vārdiem sakot, likt pārāk lielas cerības uz NĪN kā papildu ieņēmumu avotu Latvijā vismaz tuvākajos gados nevajadzētu. (OECD valstis kopumā nav arī mēģinājušas izžmiegt kādu papildu naudu, palielinot t. s. dabas resursu nodokļus.)
Otrais secinājums: visi aprakstītie OECD valstu valdību vingrinājumi nodokļu likmju celšanā faktiski nav palielinājuši valstu budžetu ieņēmumus – vienīgi kompensējuši ekonomiskās krīzes radītos kritumus. Vidēji valdības ieņēmumi procentuāli no konkrētās valsts IKP 2008. gadā bija 43,2%, savukārt 2014. gadā – pēc visiem likmju kāpumiem – būs 43,5%. Prasti sakot, var likties, ka ekonomisku mērķu sasniegšanai nodokļu likmju izmaiņas ir tas spēcīgākais un saprotamākais instruments, tomēr realitātē ar to vien nepietiek.