Caur gleznām atgādina par bez vecāku gādības esošiem bērniem

Esat ar maģistra grādu gan mākslā, gan sociālajā darbā. Strādājat par sociālo darbinieci sociālās aprūpes centra filiālē Kapseļu ielā un arī gleznojat tur dzīvojošos. Šajās dienās Kalnciema kvartāla Galerijā tiks atklāta izstāde, kur šos darbus pāris nedēļu varēsim aplūkot. Ko gribas pateikt, gleznojot tieši valsts aprūpē esošos bērnus, kuriem ir funkcionāli traucējumi?

Jā, man ir divas profesijas – esmu gan gleznotāja, gan sociālā darbiniece. Kopš 2018. gada aprīļa strādāju par sociālo darbinieku Valsts sociālās aprūpes centra Rīga filiālē Rīga, kas ir Kapseļu ielā. Līdz ar to esmu arī labi iepazinusies ar bērniem, kuri šeit ilgstoši dzīvo.

Cik viņu tur ir?

Kopumā 33, tiesa, divi no viņiem ir vairs ne bērni, bet jau jaunieši, kuriem ir 18, 19 gadu. Tajā skaitā 21 bērns ir palicis bez vecāku gādības. Viņi ilgstoši, visbiežāk jau kopš zīdaiņa vecuma, atrodas aprūpes centrā. Un tas uzdevums, ko es, šeit strādājot, jau kopš pirmās dienas sev esmu noteikusi, – ir jāatrod šiem bērniem jaunas ģimenes, kurās viņi varētu augt un pilnvērtīgi attīstīties.

Izdodas šo uzdevumu īstenot?

Tas neiet tik viegli, kā gribētos. Ir bērni, kam paveicas, – šajos divos gados mums ir izdevies 11 bērniem atrast jaukas, labas ģimenes, šie bērni visi ir ar smagiem funkcionāliem traucējumiem. Bet vēl ir daudz tādu, kuriem arī vajadzētu nonākt ģimenēs.

Domājot par šiem bērniem, sāku viņus gleznot. Arī tāpēc, lai viņus vairāk varētu parādīt tieši no mākslinieciskās puses.

Ko izstādes apmeklētāji šajās gleznās visdrīzāk ieraudzīs – ka šie bērni ir vizuāli no pārējiem nedaudz atšķirīgi vai ka ir tādi paši kā visi citi?

Protams, ka tādi paši kā citi. Jebkurš bērns ir vērtība pats par sevi. Tieši to es gribētu caur tām gleznām parādīt, es aicinu saskatīt tieši to būtību, ka katrs bērns ir unikāls, vienreizējs, brīnišķīga personība. Nenodalot, ka kādam ir invaliditāte vai nav vecāku. Jo tas, ka viņi ir tik ļoti nošķirti no pārējās sabiedrības, nav viņu vaina – tā diemžēl ir veidojušies apstākļi. Kaut kādā ziņā tā ir visu mūsu kopīgā atbildība par šādiem bērniem un viņu dzīves apstākļiem.

Redzot valsts struktūru un arī sabiedrības attieksmi, nāk prātā salīdzinājums ar to, kā uztveram zoodārza pērtiķus – pie krātiņa stāvot, cilvēki spriedelē, cik pērtiķi līdzīgi cilvēkiem, taču, ja teiktu, ka jājauc nost būri, lai viņi ir brīvā dabā starp mums, sāktos protesti par mistiskiem apdraudējumiem, kāds teiktu, ka būrī labāk, jo tur paēdināti, aprūpēti... Arī gadījumā ar bērniem redzam, ka deinstitucionalizācija īsti nesokas.

Tā jau nav, ka nekas nav darīts, tie procesi jau pakāpeniski ir iekustējušies, ja salīdzinām ar to, kā bija iepriekš. Iepriekšējos gados Labklājības ministrija iesāka strādāt pie šiem jautājumiem. Audžuģimeņu kustība ir uzlabojusies, un aizvien vairāk šo bērnu arī nonāk ģimenēs, kas ir ļoti iepriecinoši. Bet gribētos, ka tas notiek aktīvāk, mērķtiecīgāk.

Kā tapa gleznas? Bērni sēdēja, pozēja?

Nē, tā gan tas nenotika! Es viņus fotografēju, tad atlasīju labākos attēlus, attiecīgi darbnīcā gleznoju. Lai arī nevar teikt, ka gleznās būtu kā fotoattēlos – katru šo bērnu labi pazīstot, par katru no viņiem domājot, esmu gleznojusi katru konkrēto portretu. Tur ir arī manas emocijas katrā gleznā, tas, kā es jūtos. Tā ir mana interpretācija par bērniem un visu, kas ap viņiem saistās.