Pusotrs gads jau pagājis Covid-19 pandēmijas zīmē, un varbūt jau pienācis laiks izdarīt zināmus secinājumus. Kā jūs vērtētu Latvijas darbu šīs krīzes pārvarēšanā – gan politiski, gan administratīvi. Vai bija kādi pārsteigumi?
Īsti par pārsteigumiem es tos negribētu saukt, bet bija savas īpatnības, no kurām es cerēju, ka mēs kā ES mēreni paklausīga dalībvalsts varētu izvairīties. 2020. gada martā Latvijā tika konstatēts pirmais Covid-19 gadījums, un apmēram divas nedēļas pēc tam premjers nāca klajā ar savu frāzi, kas šodien man šķiet nepelnīti piemirsta. Viņš teica: "Nu tad uz Lieldienām pasēdēsim mājās, lai uz Jāņiem varētu būt visi kopā!" Šo naivumu es varu mēreni attaisnot, jo tobrīd neviens īsti nezināja, kā būs, kaut gan ap to pašu laiku es uzrakstīju rakstu savā interneta blogā, kura būtība bija – nevajag runāt blēņas! Mēs neatgriezīsimies tajā pasaulē, no kuras šī pandēmija mūs ir izrāvusi.
Pilnīgi noteikti, ka šī valdības zīmētā ideja, ka mēs atgriezīsimies pirmspandēmijas apstākļos, ar laiku kļuva vismaz neveiksmīga, ja ne kaitīga. Bija jārunā par to, ka mums ir jāgatavojas jaunai pasaulei, tādai, kurā šis vīruss un, iespējams, citi jauni vīrusi būs dzīves realitāte. Un man šķiet savādi, ka mūsu valdībai, lai cik tā nebūtu raiba, vāja un haotiska, līdz pat šim brīdim nav izdevies to sākt atzīt. Man tas šķiet par ilgu.
Visu sarunu lasiet avīzes Diena trešdienas, 22. septembra, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!