Objektīvi skatoties uz ES no ASV, kur retais izprot ES kā kopienu, vērtējot to pēc atsevišķu dalībvalstu rīcības, var secināt, ka ES strauji zaudē savu ekonomiskās lielvaras statusu. Tāpat kā TV raidījumā Sekundes no katastrofas, ir svarīgi paskatīties paškritiski, kad un kas noveda ES pie krīzes. Jāsāk ar pašu Lisabonas līgumu, kurš tika ratificēts gluži kā kamielis, kas izlīda caur adatas aci, un tapšanas procesā vairāk nekā piecus gadus nodarbināja ES dalībvalstu prātus ar paplašināšanas procesu regulējumu, novēršot ES uzmanību no ekonomiskās un budžeta politikas problēmām.
Politisko un institucionālo reformu meklējumos un strīdos Eiropas Savienības līderi aizmirsa 1957. g. Romas līgumā ietvertos kopienas pamata postulātus - nodrošināt dalībvalstu ekonomisko un sociālo attīstību, uzlabot dzīves un darba apstākļus un saskaņot ekonomiskās aktivitātes. Uz politiskās Eiropas altāra tika upurēta ekonomiskā Eiropa, palaižot brīvsolī ekonomisko nacionālismu.
Analītiķi secina, ka ES nepietiekami aizstāv savas ekonomiskās intereses iepretī Ķīnai un ASV, tā vietā lielās dalībvalstis sacenšas par prestižu G20 ietvaros. Arī Latvijā dominē viedoklis, ka valdības neadekvāti aizstāv nacionālas intereses, aizmirstot, ka Latvija ir tik mazs tirgus, ka ekonomiski tā jau sen būtu sabrukusi, ja nebūtu ES dalībvalsts. Šeit nav runa par kompromisiem, kas saistīti ar nacionālo identitāti, - valodu, kultūru un vēsturi -, bet gan vienota tirgus iespējām. ES nacionālo valstu ietekme pasaulē un labklājība ir tik liela, cik to griba sadarboties. Tāpēc ir jāsaprot, ka ne vienmēr nacionālo interešu aizstāvība ir nacionālajās intereses, jo tikai saliedētība, kas kalpo kopējam labumam, nodrošina ekonomiski spēcīgu un konkurētspējīgu ES.
Latvijas pieredze krīzes laikā ir bijusi unikāla, salīdzinot ar Grieķiju, jo vēl neesam tik aroganti kā vecās Eiropas valstis, kas atļaujas darīt, ko grib, bez jebkādām konsekvencēm. Paklausībai un fiskālai disciplīnai ir savas dividendes. To pierāda Latvijas lēnā, taču neapstrīdamā izeja no krīzes.
To sāk arī saprast ES līmenī. Pārdomu grupas secinājumos var atrast pārmetumu par to, ka dalībvalstis, neņemot vērā Lisabonas stratēģiju, kaitēja ES ekonomiskajai izaugsmei, un brīdinājumu, ka ir nepieciešami pakļauties vienota tirgus prasībām konsekventi, nevis tikai tad, kad kādai dalībvalstij tas ir izdevīgi. Labas ekonomiskās pārvaldības ieviešana tagad ir ES darba kārtība, ieskaitot Eiropas semestra ieviešanu, stingrākas sankcijas pret budžeta pārkāpumiem un tik nepieciešamo atkāpi no vairākiem subsidiaritātes principiem, kas ļautu ES atgūt ilgtspējīgu uzticību kā spēcīgām, ekonomiskam blokam.
ES izies no krīzes tikai tad, kad tā atcerēsies savus pirmsākumus un atgriezīsies pie pamatuzdevumiem un mērķiem, proti, pie ekonomiskas kopienas dziļākas integrācijas.
Lai šo mērķi sasniegtu, ir vajadzīga ES dalībvalstu ciešāka uzraudzība un kontrole, ko var realizēt tikai Eiropas Parlaments, ja tas spēs pieņemt politisku lēmumu, ka tā galvenais uzdevums ir gādāt par ES kopējam, nevis dalībvalstu interesēm. Un šo atziņu EP jaunās pilnvaras negarantē.
Eiropas Savienība dzima no Eiropas lielvalstu ekonomiskajiem kariem. Lielu personību un tālredzīgu ideju vadībā Eiropas pilsoņi saprata, ka miers un pārticība Eiropā ir iespējami, tikai iznīdējot lielo ienaidnieku - pašiem savu agresiju, savstarpējo konkurenci un teritoriālās ambīcijas. Situācija pašlaik ir analoga tai, kas pastāvēja pirms Otrā pasaules kara, - Eiropa atkal ir kļuvusi vienotas un saliedētas Eiropas Savienības lielākā ienaidniece. To nespēs koriģēt ar Lisabonas līguma palīdzību. Ir pienācis laiks atgriezties pie Eiropas konstitūcijas jautājuma un ar to saistītajām reformām.