Vēsturiski sabiedrībā ātri attīstās apdraudējuma sajūta

Amerikāņu žurnāliste un vēsturniece Anne Apelbauma teikusi, ka sabiedrību reakcija uz jauno koronavīrusu Covid-19 un pieņemtajiem aizsardzības pasākumiem vairāk pasaka par pašām sabiedrībām nekā vīrusu. Kā šajā kontekstā jūs vērtējat Latvijas sabiedrību un pieņemtos lēmumus?

Es vērtēju ļoti cerīgi, jo šobrīd neredzu izteiktu un masveidīgu baiļu un panikas reakciju, kas valda citās valstīs. Te gan jāņem vērā, ka Latvijā Covid-19 izplatība ir daudz zemāka nekā citās valstīs, piemēram, Itālijā vai Japānā. Taču kopumā raugos optimistiski, jo Latvijā vidēji cilvēkiem ir augsts izglītības līmenis, augstāks nekā vidēji citās valstīs. Līdz ar to cilvēkiem ar savu domājošo pusi iespējams pārvaldīt savas emocijas. Tajā pašā laikā Latvijas sabiedrība vēsturiski ir piedzīvojusi daudzas traumas – karus, deportācijas, totalitārus režīmus, līdz ar to mums trauksmes izjūta attīstās ātrāk nekā tām sabiedrībām, kuras nesenā laikā nav piedzīvojušas šādas vēsturiskas kataklizmas, kas bieži bija saistītas ar tuvinieku zaudēšanu. Panikas reakcija attīstās tad, kad prevalē bailes un neziņa. Pagaidām mēs Latvijā spējam apdomāties un izvērtēt notiekošo.

Tomēr lielveikali norāda, ka plaukti tukšojas krietni straujāk, un te jāmin jau folklorizējusies griķu izpirkšana. Citās valstīs – Vācijā, Austrālijā – masveidā tiek izpirkts tualetes papīrs. Citviet notiek sejas masku zādzības, lai gan speciālisti visu laiku atgādina, ka tās veselus cilvēkus nepasargā no inficēšanās riska. Kas ir pamatā šādai visnotaļ neloģiskai rīcībai?

Tam ir dažādi iemesli. Kad iestājas panika, dominē bailes, kas rodas īsta vai iedomāta apdraudējuma priekšā. Tādos brīžos cilvēki mēdz rīkoties nesaprātīgi, jo prāts nespēj kontrolēt iracionālas emocijas. No psihoterapijas viedokļa raugoties, šādi masveidīgi kādu produktu pirkumi ir reakcija uz bailēm –  to pārvarēšana ar ''darīšanu''. Tas, kas un kāpēc tiek pirkts dažādās valstīs, skaidrojams gan ar kultūras ietekmi, gan tradīcijām. Katrai sabiedrībai, ģimenei un vecuma grupai var būt savas vēsturiski izveidojušās bailes un reakcija uz tām. Piemēram, es vēl joprojām atceros padomju laikus, kad daudzi pārtikas produkti bija deficīts, tajā skaitā griķi, taču manai vecmāmiņai tos izsniedza, jo viņai bija diabēts. Iespējams, ka šādi gadījumi cilvēkiem ir atmiņā. Savukārt sanitāro preču pirkšana simbolizē darbību, pretošanos apdraudošajam vīrusam, lai gan tā, protams, ir iracionāla rīcība.

Proti, mēs nevaram sagaidīt, ka uz iracionālu impulsu – bailēm – būs racionāla reakcija?

Jā, taču tas, protams, būs atšķirīgi dažādiem indivīdiem un dažādām sabiedrības grupām. Piemēram, ir cilvēki, kas ar bailēm cīnās ar sazvērestības teoriju palīdzību, paužot, ka jaunais vīruss ir cilvēku radīts, lai gan zinātniski ir pierādīts, ka tam ir dzīvnieku (sikspārņu) izcelsme. Tas, kā cilvēki izpauž savas bailes, ir atkarīgs no vairākiem faktoriem, tajā skaitā no personības struktūras.

Kā jūs vērtējat Latvijas atbildīgo institūciju rīcību un komunikāciju no psiholoģiskā viedokļa? Vai tā ir adekvāta un tāda, kas rada drošības sajūtu?

Sākotnēji valdīja neliels informācijas trūkums, kas bija objektīvs, jo arī epidemiologiem un infektologiem ar to līdz šim nebija saskarsmes. Vīruss ir neizpētīts, un tieši neskaidrais un nezināmais rada bailes un augsni visdažādākajām fantāzijām. Tās var būt neierobežotas. Katrs fantazē savu spēju un izglītības robežās. Ja runā par komunicēto informāciju, tad tā ir objektīva un uzticama. Sekoju Slimību profilakses un kontroles centra sniegtajai informācijai, un man rodas iespaids, ka situācija tiek kontrolēta un atbildīgās institūcijas zina, ko dara. Preses konferences notiek arī brīvdienās, man tas ir apliecinājums tam, ka institūcijas strādā un situāciju monitorē.