Sajūsma pēc finiša pārspēj pirms starta sajustās bailes un šaubas, pārliecināta ir Justīne Deičmane, kura pieņēmusi izaicinājumu akcijā Mans pirmais triatlons un mērķtiecīgi gatavojas startam Rīgā. "Trenējoties un sacenšoties triatlonā, ir emocionāls gandarījums, ka citiem un sev varu pierādīt, ka pavisam parasta meitene var veikt tik šķietami sarežģītu distanci," Deičmane apstiprina, ka triatlons nav tikai profesionālu atlētu nodarbe.
Justīne ir starp piecpadsmit akcijas dalībniekiem, kuri jau kopš aprīļa gatavojas Rīgā veikt savu pirmo triatlonu. "Pamanīju akciju feisbukā un tobrīd nodomāju – forša doma, bet es nu gan noteikti ne. Nejūtos tik spēcīga," sarunā ar laikrakstu Diena viņa atzina, ka priekšstats par triatlonu bijis kā par īstenu dzelzs vīru nodarbi, kur nepieciešams nenormāls spēks un izturība. Dzīvesbiedrs gan mudinājis un pierunājis pamēģināt, un Justīne to nenožēlo. "Izrādījās, ka nav nemaz tik traki un grūti. Parasti jau ar triatlonu asociējas tikai tās garās distances, bet, kad uzzināju, ka nebūt nav tie divi kilometri jāpeld, deviņdesmit jābrauc ar riteni un vēl pusmaratons jānoskrien, sapratu, ka tas velns nav nemaz tik melns," secināja Deičmane. Viņa Rīgas triatlonā gatavojas veikt 350 metrus peldus, 12 kilometrus uz divriteņa un vēl trīs kilometrus noskriet.
Jauc emociju kokteili
Akcijai sākotnēji pieteicies vairāk nekā simts interesentu, no kuriem sešdesmit bija gatavi pieņemt izaicinājumu. No viņiem atlasīti piecpadsmit, ar kuriem treneri Liene Blumbeka, Igors Siminaitis un Jānis Ozoliņš strādā, lai sagatavotu viņus triatlona distances veikšanai. Esot gan kopīgie treniņi, gan katram atsevišķi sagatavots individuālais treniņu plāns. Justīne ikdienā strādā Valsts kancelejā, bet iepriekš piekopusi aktīvu dzīvesveidu, bērnībā spēlējusi basketbolu skolas komandā, nodarbojusies ar karatē, padsmit gadu dejojusi tautas dejas, bet pēdējos gados aktīvāk veikusi fitnesa treniņus un skrējusi. "Mūsu komandas biedru vidū ir arī cilvēki, kuri iepriekš nav bijuši pārāk aktīvi, tomēr viņiem ir tikpat labi rezultāti, jo visu nosaka mērķtiecība un gatavība strādāt ar sevi," kolēģus novērtē Deičmane. Viņa atzīst, ka jau treniņos gandarījumu sagādā apziņa, ka ar tik šķietami sarežģītu sporta veidu var nodarboties arī "parasta meitene" un nebūt nav jābūt profesionālam sportistam.
Tiesa, svarīga ir disciplīna, jo nedēļas laikā jāpiespiežas atrast laiku treniņam katrā no veidiem.
Justīne piebilst, ka jābūt arī mērķtiecībai: "Galu galā kaut kādā brīdī ir arī grūti. Tādos brīžos jābūt dzinulim nepadoties, iet uz priekšu, tikt līdz finišam. Tas viss dod neaprakstāmu emociju kokteili pēc katra treniņa, nemaz nerunājot par sacensībām."
Triatlona treneri neslēpj, ka cilvēkus izmēģināt šo sporta veidu visbiežāk biedējot peldēšana, kā bijis arī Justīnei. "It kā pratu peldēt, bet nemācēju to darīt kraulā. Nekad arī nebiju sportojusi tā, ka veiktu vairākas dažādas disciplīnas pēc kārtas. Varu skriet, varu peldēt, varu lēkt vai braukt ar riteni, bet nezināju, vai spēšu to apvienot," atminas sportiste. Viņa šovasar jau izmēģinājusi spēkus, veicot saīsinātu distanci Vaidavas triatlonā, kur secinājusi, ka grūtākā bijusi nevis peldēšana, bet gan riteņbraukšana. "Sanāca, ka bija visai liels pretvējš, turklāt tur vajadzīgas spēcīgas kājas. Pēc tam skriešana man bija kā deserts, kā odziņa. Tur varēju izpausties un atgūt iepriekš zaudēto laiku. Tā kā sacensību laikā ir daudz adrenalīna, nemaz nebija laika domāt par to, cik tas ir grūti," Deičmane atklāja, ka gandarījums un svētlaime par finiša sasniegšanu ir tik liela, ka pārspēj iepriekšējās bailes un satraukumu.
Viņa Vaidavā distanci veikusi 46 minūtēs, kas bijis labākais rezultāts viņas vecuma grupā. "Protams, gribētu tādu pašu vietu arī Rīgas triatlonā, lai gan nojaušu, ka konkurence būs vismaz trīs reizes lielāka. Tas varbūt nav ļoti reāls sapnis, bet ļoti, ļoti gribētos tikt uz tā goda pjedestāla." Justīne savā pirmajā lielajā triatlonā ir gatava uzstādīt augstus mērķus. "Jāvar to darīt arī savam priekam, tomēr jāpabaro arī savs ego. Gribas kaut ko sasniegt, dabūt to diplomu un parādīt, ka varu vairāk. Tas motivē kārtīgi darboties arī tālāk."
Triatlons nespēj apnikt
Trenēšanās triatlonā audzinot disciplīnu un mērķtiecību, attīsta atšķirīgas prasmes katrā no sacensību veidiem, turklāt šis sports nevarot apnikt. Justīne atzīst, ka pēdējos gados, kad pamatā nodarbojusies tikai ar skriešanu, ieslīgusi nelielā rutīnā. "Šajā ziemā vai pavasarī sajutu, ka, lai arī nav grūti saņemties un iet ārā paskriet, sāka pietrūkt kaut kā, uz ko tiekties. Triatlonā ir tāda daudzveidība, ka jāpaiet ļoti daudziem gadiem, lai zustu interese ar to nodarboties," Deičmane atzina, ka āķis jau esot lūpā un viņa apņēmusies turpināt treniņus arī pēc Rīgas triatlona, lai nākamajos gados censtos veikt arī garākas distances.
Tiem, kuri ir apsvēruši domu par triatlona izmēģināšanu, bet šaubās par spēju veikt sarežģīto distanci, Justīne iesaka noteikti pamēģināt.
Akcijā esošie treneri esot ļoti atsaucīgi un noteikti neliegšot padomu, ja tiks uzrunāti.