Tajā tika analizēta Baltijas valstu vadošo tautsaimniecības sektoru atkarība no enerģētikas produktu cenu pieauguma atbilstoši trim iespējamiem enerģijas izmaksu attīstības scenārijiem – optimistiskais, reālais un pesimistiskais.
Reālais enerģijas cenu kāpuma scenārijs paredz, ka degvielas cena no 2011. līdz 2016. gadam pieaugs par 25%, siltumenerģijas cena par 19% un elektroenerģijas cena par 13%.
Pētījums parādīja, ka no visām Baltijas valstīm tieši Latvija ir visvairāk pakļauta enerģijas cenu kāpuma ietekmei, savukārt salīdzinoši vismazāk enerģijas cenu kāpumam ir pakļauta Igaunija. Piemēram, Igaunijas rūpniecības sektora rentabilitātes rādītāji ir 4,5 reizes augstāki nekā Latvijas un divreiz augstāki nekā Lietuvas rūpniecības sektorā. Savukārt enerģijas patēriņa intensitāte visās trīs valstīs šajā sektorā ir līdzīga, kas liecina par to, ka Igaunijas rūpniecības sektors darbojas ievērojami efektīvāk nekā pārējās Baltijas valstīs.
Visās trijās Baltijas valstīs visvairāk no enerģijas cenu svārstībām cieš transporta sektors, jo enerģijas izmaksas veido lielāko daļu no šī sektora pamatdarbības izmaksām, bet bruto peļņas rādītāji ir vieni no mazākajiem. Savukārt vismazāk enerģijas cenu svārstības visās trijās Baltijas valstīs ietekmē tirdzniecības un pakalpojumu sektoru, jo šiem uzņēmumiem enerģijas izmaksas veido salīdzinoši mazu īpatsvaru no kopējām izmaksām.
Gregorijs Rubinčiks, SIA KPMG Baltics Enerģētikas sektora vadītājs: „Transporta sektors visās trijās Baltijas valstīs ir visvairāk atkarīgs no enerģijas cenu svārstībām, jo enerģijas cena veido būtiskāko šī sektora izmaksu daļu, Latvijā sasniedzot pat 30,7% (Lietuvā un Igaunijā apmēram 10%). Neto peļņas norma šajā sektorā Latvijā savukārt ir 2,7% (Lietuvā – 2,1% un Igaunijā - 4,4%). Interesanti, ka arī lauksaimniecības, zvejas un meža sektora enerģijas izmaksu daļa kopējās izmaksās ir salīdzinoši liela (13,5% Latvijā, 8,3% Igaunijā un 6,9% Lietuvā), tomēr Latvijā pārbaudītajā periodā bija visaugstākā vidējā neto peļņa: 13,6% (8,6% Igaunijā un 5,4% Lietuvā). Tas norāda, ka šis sektors ir samērā elastīgs pret enerģijas produktu cenu pieaugumu, jo īpaši Latvijā.”
Baltijas valstis 13% no IKP tērē energoresursu importam
2000. gadā Baltijas valstu degvielas iepirkumu apjoms sasniedza 9,1% no IKP, bet 2010. gadā – jau 13% no IKP. Tā ir ievērojumi augstāka proporcija nekā citās ES valstīs. Ņemot vērā fosilo enerģijas resursu cenu pieaugumu, līdz 2020. gadam Baltijas valstis enerģijas resursu iepirkumiem tērēs ievērojami lielāku proporciju IKP, kas mazinās valstu ekonomiku efektivitāti un radīs nopietnus draudus to ilgtspējīgai attīstībai.
Latvijas atkarība no energoresursu importa ir augstāka nekā Igaunijai, bet zemāka nekā Lietuvai. 2010. gadā Baltijas valstis saražoja 5,5 miljonu tonnu naftas ekvivalentu, bet importēja divreiz vairāk – 11,4 miljonus tonnu naftas ekvivalentu. Vislielākā atkarība no importētajiem resursiem bija Lietuvai, kurai pēc Ignalinas spēkstacijas slēgšanas bija nepieciešams līdzsvarot enerģijas patēriņu, veicot tiešus elektroenerģijas iepirkumus un ražojot pašiem, izmantojot dabasgāzi. Mazākais reģistrētais enerģijas deficīts bija Igaunijai, kura turpina attīstīt elektroenerģijas ražošanu, izmantojot degslānekli un atjaunojamo enerģiju.
Edgars Voļskis, SIA KPMG Baltics vecākais menedžeris: „Ir skaidrs, ka fosilo enerģijas resursu cenas turpinās palielināties un līdz ar to pieaugs arī enerģijas cenu kāpuma risku ietekme uz valsts ekonomiku. Enerģijas resursu izmaksām pieaugot, būtiski samazināsies energoietilpīgo uzņēmumu peļņas daļa, savukārt pārdomāts energoresursu patēriņš kļūs par arvien izšķirošāku uzņēmumu konkurētspējas nosacījumu.
Tāpēc Baltijas valstīm un jo īpaši Latvijai būtu jādomā, kā mazināt atkarību no globālajām fosilo izrakteņu cenu tendencēm un stimulēt vietējo atjaunojamo energoresursu izmantošanu, kā arī veicināt energoefektivitātes pasākumus. Tāpat būtu jādomā par finanšu instrumentiem un ekonomiskajiem stimuliem vietējo un ārvalstu investīciju piesaistei enerģētikas sektorā, kā arī jāuzlabo enerģētikas sektora regulējums.”
Galvenais izmaksu un atkarības iemesls – zema energoefektivitāte
Baltijas valstu ekonomiku ļoti zemā energoefektivitāte ir galvenais iemesls augstajām izmaksām un lielajai atkarībai no energoresursu importa. To var novērtēt, piemēram, salīdzinot tādus rādītājus kā naftas ekvivalentu kilogramu skaitu, kas nepieciešams, lai saražotu 1 000 eiro no IKP. Pieņemot, ka Eiropas vidējais IKP energoefektivitātes rādītājs 2009. gadā bija 100%, Igaunijā un Latvijā tas bija aptuveni 430%, bet Lietuvā - 315% no vidējā ES līmeņa. Piemēram, IKP energoefektivitāte Somijā ir tikai par 57% augstāka nekā vidēji 27 ES dalībvalstī, kaut tā atrodas uz ziemeļiem no Igaunijas un tai ir līdzīgs resursu pieprasījums.
Gregorijs Rubinčiks, SIA KPMG Baltics Enerģētikas sektora vadītājs: „Latvijai ir nepieciešams veikt apjomīgus ieguldījumus energoefektivitātes uzlabošanā, lai padarītu tās ekonomiku ievērojami konkurētspējīgāku un sasniegtu tādu pašu līmeni kā pārējās Baltijas valstīs. Ieguldījumi varētu tikt veikti ēku un celtņu siltumizolācijā, efektīvās siltuma un eletroenerģijas ražošanas iekārtās, atjaunojamo resursu ieguvē, pārejā uz plaša mēroga sašķidrinātās dabas gāzes un dabas gāzes lietošanu autoparkos, vairāku lielu hidroelektrostaciju celtniecībā Latvijā.
Cits svarīgs jautājums ir pašu vadošo tautsaimniecības sektoru ekonomiskās efektivitātes palielināšana un investīcijas tajā, īpaši attiecībā uz energoefektivitāti un enerģijas pieprasījuma pārvaldi, piemēram, atbalstot modernu mērīšanas un enerģijas pārvaldes sistēmu lietošanu un uzstādīšanu, kā arī lielu uzglabāšanas, komerciālo ēku un ražotņu izveidi, kas palīdzēs samazināt pieprasījumu pēc elektroenerģijas un siltumenerģijas, kā arī veikt ieguldījumus efektīvākās ražošanas iekārtās, samazinot enerģijas patēriņu.”
Patērētāji šobrīd neizjūt ieguvumus no atjaunojamās enerģijas
Atjaunojamās enerģijas īpatsvars kopējā patēriņā visaugstākais ir Latvijā, tomēr patērētāji neizjūt ekonomisko izdevīgumu, jo enerģijas cenas turpina strauji palielināties. Laikā no 2006. līdz 2010. gadam visstraujākais elektroenerģijas cenu pieaugums bija vērojams tieši Latvijā – 43%, Lietuvā – 38% un Igaunijā – 25%. Savukārt lielākais siltumenerģijas cenu pieaugums bija vērojams Lietuvā – 47%, bet Latvijā – 43% un Igaunijā – 39%.
Tas izskaidrojams ar to, ka obligātie atbalsta maksājumi Latvijas elektrības rēķinos ir vieni no augstākajiem Eiropā. Savukārt reālie ieguldījumi atjaunojamajā enerģijā veido tikai aptuveni 3% no kopējiem ieguldījumiem elektroenerģijas un siltumenerģijas ražošanā valstī, un šī tarifu komponente tiek novirzīta lielu gāzes koģenerācijas staciju projektu atbalstam Latvijā. Izvēlētā politika nav nodrošinājusi to, ka gala patērētājs izjūt labumu no atjaunojamās enerģijas izmantošanas.
Viens no risinājumiem varētu būt emisijas kvotu tirdzniecībā iegūto līdzekļu novirzīšana atjaunojamās enerģijas un energoefektivitātes projektu finansēšanai, tādējādi nodrošinot, ka enerģijas gala patērētājiem nav jāsedz pilna investīciju summa. Šādi piesaistāmais kapitāla apjoms Latvijā varētu būt aptuveni 86 miljoni eiro.