Rezultātā pēc stundas saņēmu pirmo uzaicinājumu uz pārrunām lielveikalā Rimi, kur divas dienas vēlāk pēc diezgan vieglprātīgām atbildēm darba intervijā mani arī pieņēma darbā. Nedēļas laikā paspēju apmeklēt vēl divas pārrunas un atrast arī otru darba vietu.
Pieredze līdz šim nav bijusi
Pirmā kursa žurnālistikas studentes Elīnas Liepas CV iepriekšējās darba pieredzes ailītē redzami četri vārdi «līdz šim nav bijusi». Viņas vienīgais izglītības dokuments apliecina, ka absolvēta vidējās vispārējās izglītības iestāde. Tātad nav nedz profesionālas kvalifikācijas, nedz praktisku iemaņu, kas, pēc Nodarbinātības valsts aģentūras teiktā, ir galvenie iemesli jauniešu bezdarbam. Elīna pati par sevi saka, ka ir spējīga «patstāvīgi strādāt, ātri uztveru jaunu informāciju, viegli dibināt kontaktu ar citiem, organizēt gan savu, gan komandas darbu, kā arī operatīvi reaģēt dažādās situācijās». Vēl CV norādām, ka viņa prot latviešu, angļu un krievu valodu. Šāds potenciālā darbinieka apraksts izrādās pievilcīgs trim no divdesmit uzrunātajiem uzņēmumiem, kuri aicināja uz darba pārrunām - lielveikalam Rimi tirdzniecības centrā Spice, krogam Alus Ordenis Raiņa bulvārī un firmai, kas pārdod Baltkom telekomunikāciju pakalpojumus.
Minimālā alga, pusdienas
Uz Rimi Personāldaļas kopējo e-pastu piektdienas pēcpusdienā nosūtu pieteikumu pārdevējas vakancei ar piebildi, ka varu strādāt jebkurā Rīgas lielveikalā, taču priekšroku dotu Pārdaugavai. Aptuveni pēc stundas mani aicina uz pārrunām otrdien Spicē. Tur mani sagaida šī lielveikala Pārdošanas daļas vadītāja - arī Elīna, kura uzreiz sāk izrādīt manu potenciālo darba vietu - elektronikas, sporta un sezonas preču nodaļas. Es visdrīzāk strādāšot elektronikas nodaļā, taču ir variants arī pie sporta precēm, jo drīzumā tur atbrīvosies viena darba vieta. «Pārdevēju pienākumos ir preču izvietošana un izlikšana. Mums ir nodaļa, kur mēs ļoti piestrādājam pie tā, kā tas izskatās. Mēs neesam tāda pirmā nepieciešamība, tāpēc ir jāizdomā, kā pasniegt lietas tā, lai viņas gribas nopirkt,» līkumodama starp stendiem, stāsta «topošā» priekšniece. Lēnām virzāmies uz Rimi kafejnīcu, kur piesēžamies pie viena no galdiņiem.
Sākumā par 120 nostrādātām stundām mēnesī man piedāvā aptuveni 140 latu un bezmaksas ēdināšanu. Šajā summā ietilpstot arī piemaksa, kuru nesaņem tikai retos izņēmuma gadījumos, «ja ļaunprātīgi esi kaut ko salaidis dēlī». Pusslodze pārāk neatbalsta, bet iespēju grafiku apvienot ar studijām sola. Vēlāk, ja sevi pierādīšu, darba laiki varot būt arī elastīgāki. Ar laiku un pieredzi augšot arī mana alga. Turklāt uzņēmums piedāvājot arī citus labumus - bezmaksas apmācības, daudzus karjeras pakāpienus, iespēju pretendēt uz stipendiju studiju maksas segšanai 70-80% apmērā, kā arī apdrošināšanu, kuru tāpat kā algas pielikumu varot piešķirt pēc kāda laika.
«Kādi tev vispār ir karjeras plāni un ko tu vēlētos sasniegt?» beidzot Elīna pievēršas arī man. Bezrūpīgi atbildu, ka jāiemēģina roka šeit un tad jau redzēs. Tad tiek vaicātas trīs manas pozitīvās un negatīvās īpašības. Stāstu, ka patīk darbs ar cilvēkiem, strādāt komandā un apgūt jaunas lietas. Par negatīvo sevī prātoju ilgi. Pēc pauzes secinu, ka reizēm man uznāk «cilvēcīgs slinkums», bet vispār - tas ir diezgan sarežģīts jautājums. Taujāta par motivāciju strādāt Rimi, piesaucu to pašu «darbu ar cilvēkiem», jo «papīru darbs», pēc manām domām, ir garlaicīgs. Noslēgumā pastāstu, ka par vakanci man pastāstīja mamma, kura savukārt to atrada internetā. «Šis ir tas uzņēmums, kur, ja tu sevi pierādi, vari augt, augt un augt,» atvadoties piebilst Pārdošanas daļas vadītāja. Man kā komunikācijas zinātnes studentam esot perspektīva Mārketinga nodaļā, kur pabijusi arī viņa - esot bijis interesanti vērot, kā žurnālisti pēc tam sagroza preses relīzēs uzrakstīto. Eksperimenta beigās, jau kontaktējot ar Rimi pārstāvjiem kā Dienas žurnāliste, uzzinu, ka arī mana potenciālā priekšniece Rimi reiz sākusi strādāt bez darba pieredzes.
Piezvanīs vai nepiezvanīs
Kad esmu jau pieņemta par pārdevēju Rimi, mani aicina uz parunām krogā Alus Ordenis. Uz viesmīles vakanci konkurss gana nopietns - vienu pēc otras iztaujā vairākas meitenes. Man iedalīts otrais kārtas numurs. Tas ļauj noklausīties, ko vaicā iepriekšējai, pēc sarunas spriežot, šajā amatā ļoti pieredzējušai meitenei. Jautājumi daudz un dažādi - vai būtu gatava arī mazgāt grīdu, cik grib saņemt un galu galā - vai garšo alus. Darba intervija ar mani izrādās krietni īsāka. Sākumā pa kreisi sēdošais jautātājs vairākkārt pārliecinās, vai tiesa, ka man nav pilnīgi nekādas darba pieredzes. Kad to apstiprinu, viņš pēc mirkļa kaut kur aizsteidzas. Paliek otrs, vārdā Ernests. Kad viņš noskaidro, kādās valodās runāju, kas, manuprāt, ir viesmīļa darbs un cik gribu saņemt, intervija beidzas. «Divu nedēļu laikā vai nu piezvanīsim, vai nepiezvanīsim,» saka Ernests. Tā arī nepiezvana.
No klienta ir jāizspiež pēdējā sula
Lapojot darba sludinājumus pārdevējiem, uzdūrāmies kādam visai vilinošam darba piedāvājumam portālā ss.lv. «Vēl šonedēļ dodam iespēju pieteikt sevi vakancei. Garantējam BEZMAKSAS apmācības. Vidējais atalgojums LVL 400,» sola anonīmais darba devējs, kuram e-pastā nosūtījām Elīnas Liepas CV. Nepaiet ne pāris stundu, kad man zvana Roberts un stādās priekšā kā telekomunikāciju uzņēmuma Baltcom pārstāvis. Tikpat raitā tempā mani uzņem viņa «komandā». Jau tās pašas nedēļas beigās, kad esmu izgājusi divas dienas ilgas apmācības ar labākajiem paņēmieniem, kā klienti jātin ap pirkstu, mani sūta ielās. Pareizāk sakot - kāpņu telpās, kas ir šī amata galvenais darbalauks.
Pārrunas notiek patukšās, taču plašās biroja telpās Pulkveža Brieža ielā. «Vai zini, uz kurieni esi atnākusi? Aptuveni saproti, ar ko mēs nodarbojamies,» ar platu smaidu taujā Roberts. Atbildu, ka nekas daudz sludinājumā nebija minēts. Viņš paskaidro, ka pārstāv firmu (nosaukumu nemin), kas sniedz pārdošanas pakalpojumu uzņēmumam Baltcom. «Nekas taustāms tas nav, kā mēs sakām - mēs pārdodam emocijas,» Roberts nebeidz smaidīt. Emociju pārdošana nozīmē klauvēšanu pie daudzdzīvokļu mājinieku durvīm un centienus noslēgt ar viņiem līgumu par televīzijas, interneta vai telefona izmantošanu. Baltcom noteikti nebūšot vienīgais šī uzņēmuma klients, jo padomā esot lieli attīstības plāni. Tādēļ priekšnieks Edgars meklējot apsviedīgus cilvēkus, kas no pārdevējiem izaugs par biroja vadītājiem.
Pēc mirkļa ierodas arī pats Edgars. Solārijā labi iedegušajam puisim ir pāri divdesmit. Uz galda viņš noliek zelta krāsas viedtālruni, kas labi pieskaņots rokas pulkstenim, un sāk pētīt manu CV. Tā kā es studēju komunikācijas zinātni, tad šāds darbs man paplašināšot komforta zonu. «Zini, kas ir komforta zona? Es domāju, ka jā. Mācīta esi. Respektīvi, ja kādreiz tev vajadzēs vadīt kādu sapulci vai kaut ko, tev nebūs problēmu iziet. Tāpēc tas ir diezgan ir izdevīgi,» viņš paskaidro. Izglītības kontekstā Edgars piebilst, ka «teorija, tas viss ir sūds. Tagad mūsdienās galvenais ir praktika». Pēc aptuveni 20 minūšu ilgās intervijas, kuras laikā par manām kompetencēm neviens īsti nepainteresējas, tās pašas dienas vakarā saņemu zvanu no Roberta ar prieka vēsti - esmu uzņemta komandā.
Divas dienas pēc pārrunām sākas «bezmaksas» apmācības, kurās man piebiedrojas Linda. Viņa patiešām ir 1. kursa studente, apgūst mārketingu Alberta koledžā. Sākumā Edgars iepazīstina ar pieciem soļiem, kā jāizskatās visai pārdošanas procedūrai no brīža, kad klients atver durvis, līdz līguma slēgšana. Viņam seko Jānis, kurš, pēc visa spriežot, ir panākumiem bagātākais pārdevējs un stāsta par «impulsa faktoriem», ar kuru palīdzību pārdot. Būtiskākais esot panākt klientā alkatību, lai rodas sajūta, ka šo pakalpojumu nedrīkst palaist garām. Jānim šis triks lieliski esot izdevies mājā, kurā dzīvo aktieris Andris Bērziņš: «Tas no UgunsGrēka. Nu, kas ir Donātam tēvs.» Visi mājas iedzīvotāji viņam cirtuši ciet durvis, līdz nonācis pie A. Bērziņa dzīvokļa. Tā kā aktieris ar viņu noslēdzis līgumu, Jānis izdomājis apstaigāt dzīvokļus pa otram lāgam un stāstīt, ka «Andris Bērziņš paņēma un teica, ka jums tas varētu interesēt». Pateicoties tam, šo māju Jānis esot pametis par sešiem līgumiem bagātāks.
Darbības lauks neaprobežojas tikai ar konkrētās mājas dzīvokļiem, jo katrs pretimnācējs ir potenciālais klients, uzskata Jānis. Īpaši tas attiecoties uz omītēm, kuras sēž bariņos uz soliņiem un pļāpā. Veiksme garantēta, ja izdodas saprast, kura no visām ir «barvede». Vēl kas svarīgs par omītēm - reizēm viņas mēdz aizrunāties, tad jāliek manīt, ka steidzies. Viens no paņēmieniem esot paskatīties rokas pulkstenī. Tā varot darīt arī tad, ja pulksteņa uz rokas nemaz nav, jo cilvēks padomās, ka steidzies, pamāca Jānis. «Es padomātu, ka debils,» komentē viņa kolēģis Ivo. «Jā, attapīgs cilvēks tā padomātu. Bet lielākā daļa cilvēku... viņi ir tādi prasti,» saka Jānis. Rezumējot pirmo mācību dienu, Jānis apgalvo, ka no klienta ir jāizspiež pēdējā sula.
Otrajā mācību dienā ar Lindu pie biroja durvīm dirnam teju pusstundu, līdz ierodas Jānis ar sekretāri Liānu un atvainojas par kavēšanos. Katrai viņš iedala pa bukletam un iepazīstina ar piedāvāto pakalpojumu cenām. Pēc neilga laika pievienojas Roberts, vēlāk arī Edgars. Šoreiz uz galda viņš noliek Borjomi pudeli un Robertam saka, ka nejūtas pārāk labi, jo vakar atpūties Četros baltos kreklos. Jānis mums tikmēr stāsta, ka pēc sešām nedēļām no pārdevēja varēsim kļūt par treneri, vēl pēc pusgada spīd menedžera asistenta amats, pēc četriem mēnešiem arī menedžera gods. Par vienu līgumu pārdevējs uz rokas var nopelnīt 6-50 latus, dienā varot noslēgt 2-4. Uz biroja ziņojuma dēļa rakstīts, ka marta čaklākais pārdevējs noslēdzis 44 līgumus. Otrā apmācība ir galā. Divas dienas pēc tās man būtu jāsāk strādāt pieredzējušāka kolēģa virsvadībā.
Tirgot pērles vai bildēties - pārsvarā kailai
Viena no vietām, kur meklēt darbu jaunietei bez pieredzes, ir portāla ss.lv sadaļa darba meklētājiem studentiem. Tur ievietojām sludinājumu, ka žurnālistikas studente meklē ar studijām savienojamu darbu. Nedēļu noturot sludinājumu portāla datubāzē, kļūst skaidrs, ka šādā veidā drīzāk var iekulties nepatikšanās ar savas kontaktinformācijas publiskošanu, nekā atrast darbu. Vienā gadījumā Elīnai Liepai piedāvā vasaras sezonā viesnīcas Lielupe vestibilā tirgot pērles un dabīgos akmeņus. Otrs piedāvājums ir krietni īsākam laikam - jāpiedalās fotosesijā pornosaitam, par kuru maksāšot 400 latu.
No sludinājuma, kurā teikts, ka «esmu komunikabla, spēju strādāt komandā, ātri reaģēt dažādās situācijās, kā arī īsā laikā apgūt visu jauno», publicēšanas brīža līdz pirmā zvana sagaidīšanai paiet viena diena.
«Nopelnīt gribi?» ir pirmais, ko man vaicā dobjā balss, kad paceļu telefonu. Zvanītājs sevi sauc par Tomu un piedāvā piedalīties fotosesijā, kur varot ļoti labi nopelnīt. Prasu Tomam, kā tad ir jābildējas, lai nopelnītu 400 latu. «Pārsvarā kailai,» viņš ātri nosaka, pēc brīža tikpat negribīgi atzīst, ka bildes pēcāk nonāk pornosaitos. Par šādu saitu apmeklēšanu mēnesī esot jāmaksā 30 dolāru. «Iespējas, ka tevi tur atradīs kaut kāds maniaks, praktiski nav,» viņš pats jau steidz mierināt, pirms vēl esmu paguvusi paust satraukumu, it sevišķi par šāda scenārija īstenošanos. Fotogrāfs nebeidz atkārtot, cik laba peļņas iespēja tā ir - nedaudz pastrādāšu un varēšu atļauties visu ko. «Vasarā uz Positivus aizbrauksi. Bet gribas taču nopelnīt, vai ne?» viņš drillē.
Kad vaicāju, kā var zināt, ka derēšu fotosesijai, ja sludinājumā nemaz nebija pievienota mana bilde, saņemu atbildi, ka viņam derot visādas meitenes. Saku, ka apdomāšu šo darba piedāvājumu, un atvados. Toms sarunu uzreiz nevēlas beigt un vēl vairākas reizes savā lēnīgajā runas manierē man atgādina, ka es taču gribu labi nopelnīt.
Otrs potenciālais darba devējs, spriežot pēc e-pasta satura, ir sieviešu rotaslietu stenda īpašnieks viesnīcā Lielupe, kurš meklē pārdevēju - konsultantu vasaras sezonai. Jāstrādā katru dienu, tajā skaitā brīvdienās un svētku dienās, no plkst. 8 līdz 13. «Būs jāpārdod mūsu darbnīcas produkcija - no pērlēm un dabīgajiem akmeņiem izgatavotas rotas. Ja ir komunikācijas prasmes un motivācija nopelnīt līdz pat 50 latiem dienā, rakstiet,» krieviski teikts e-pasta vēstulē, kurā vairāk nekā par tā autoru nav minēts.
me
Diena ko tu vēlējies pateikt?
Studente