Polijas Baltijas jūras piekrastes centru iezīmē Trojmiasto jeb Trīs pilsētas – Gdaņska, Gdiņa un Sopota. Par ceļojuma bāzes punktu izvēlamies reģiona centru Gdaņsku – pilsētu, kura nerimst apburt gan dienā, gan naktī. Laika trūkuma dēļ neapmeklējam industriālo Gdiņu, kas kartē parādījusies tikai XX gadsimta 20. gados, taču nespējam sev atteikt laiskošanos karaliskajā Sopotas pludmalē.
Skārda bungu skaņas
Par poļu pilsētu Gdaņska saucama gan tikai pēdējās sešas desmitgades – agrāk šeit valdījuši Teitoņu ordeņa bruņinieki, Hanzas savienības tirgotāji un prūši, kuri pilsētu dēvējuši par Dancigu. Tās atrašanās stratēģiskā vietā – pie Vislas upes ietekas Baltijas jūrā – noteikusi daudzus reģiona vēstures pagriezienus. Pēc dažiem simtiem gadu, kad pie varas bija Teitoņu ordenis, Danciga kļuva par Hanzas tirdzniecības savienības dalībnieci un nodrošināja sev gadsimtiem ilgu pārticību un slavu. Galvenās reģiona eksporta preces bija koks un dzintars. Šajā laikā pilsētas seju veidoja flāmu un holandiešu arhitekti.
Gdaņska ir kas vairāk par vienkārši skaistu un ekonomiski nozīmīgu pilsētu. Poļiem un visai Austrumeiropai šī ir īpaša vieta – tieši šeit, Gdaņskas kuģu būvētavu rajonā, dzima slavenā Solidaritātes kustība pret komunistisko režīmu ar Lehu Valensu priekšgalā. Šodien kuģu būvētavas zaudējušas savu reiz vareno ekonomisko nozīmi, taču vēl ilgi nezaudēs simbolisko. Vēstures fani nedrīkst palaist garām Eiropas Solidaritātes centru, kas izveidots pretošanās kustības bāzes vietā. Emocionālo efektu pastiprina trīs gigantiski krusti, kas veltīti sacelšanās upuru piemiņai.
Ar to gan svarīgie fakti Gdaņskas vēstures plauktiņā nebeidzas. Tieši šeit, Vesterplates pussalā, 1939. gada 1. septembrī Vācija uzbruka Polijas karaspēkam – bija sācies Otrais pasaules karš. Šie notikumi aprakstīti nesen mirušā Nobela prēmijas laureāta, Dancigā dzimušā Gintera Grasa, grāmatā Skārda bungas.
409 pakāpieni līdz skaistumam
Sekoja postažas gadi, kuros Gdaņska līdz ar vairākām citām Polijas pilsētām faktiski tika noslaucīta no zemes. Smeldzīgākās sagrāves ainas lielformātā skatāmas pilsētas rātsnamā – ēkā, kas pati tika iznīcināta kara ugunīs. Ielu rēgi, kāpnes, kas ved uz nekurieni, torņi, kas sniedzas debesīs, bet beidzas ar drupām... Tas viss liek apbrīnot restauratoru uzcītību šīs Baltijas pērles atjaunošanas gaitā.
Rātsnamā var apmeklēt grezno Sarkano zāli, kuras interjers tika laikus novākts un paglābts no bombardēšanas. Pateicoties drosmīgu cilvēku apņēmībai, varam novērtēt oriģinālo telpas iekārtojumu. Noteikti jāuzkāpj rātsnama tornī – Gdaņska atklājas visā savā krāšņumā. Sarkanie jumti, trīsrindu logu fasādes un ļaužu pilnās ielas ir aizmirsušas pieredzētās šausmas un priekpilni raugās nākotnē.
Gluži kā aisbergs ēku vidū skatu aizsedz Svētās Marijas baznīca. Gigantiskā celtne lepojas ar pasaulē lielākās ķieģeļu baznīcas statusu. 1981. gadā, kad komunistiskā valdība izziņoja karastāvokli, zem dievnama milzīgajām velvēm patvērās 20 000 Solidaritātes kustības atbalstītāju. Lai redzētu galvu reibinošus vecpilsētas skatus, ko nepārspēs neviena cita baznīca vai mūsdienu ēka, mērojiet 409 pakāpienus līdz 82 metrus augstā torņa skatu platformai.
Nākamā ēka vecpilsētas galvenajā ielā ir Artusa nams – turīgo Hanzas tirgotāju sanāksmju un svinību vieta, kas pildīja līdzīgas funkcijas kā mūsu Melngalvju nams. Mītiskajam karalim Artūram par godu nosaukto ēku, tāpat kā rātsnamu, pirmdienās līdz plkst. 14 var apmeklēt bez maksas. Artusa nama vestibilā izliktajos fotoattēlos redzamas valstu augstākās amatpersonas, kuras to apmeklējušas, – viesu vidū arī Vaira Vīķe-Freiberga. Nama interjers ir apbrīnojams – no XVI gadsimtā mūrētās 12 metru augstās 500 podiņu krāsns (augstākā šāda veida krāsns Eiropā) līdz pat grezniem burukuģu modeļiem un Polijas vecākajai bāra letei (1592. gads).
Ja jums laimējas šeit būt plkst. 13, 15 vai 17, neaizmirstiet pacelt galvu uz kādu noslēpumainu parādību kaimiņu ēkas fasādē. Ovālajā, baroka mežģīņu ieskautajā logā parādīsies jaunas meitenes, XVII gadsimta Gdaņskas iedzīvotājas, skulptūra. Meiteni sauc Jadviga, un viņa ir kāda populāra poļu romāna galvenā varone, kura nelaimīgi iemīlējusies neīstajā vīrietī un tāpēc tikusi ieslodzīta.
Mazā Amsterdama
Rīgu dēvē par Mazo Parīzi, savukārt Gdaņsku pavisam noteikti var saukt par mazo Amsterdamu. Pieķeru sevi apskaužam pilsētas flāmisko arhitektūru, nemaz nerunājot par tās kanāliem un tiltiem – tur dienu un nakti redz prāmīšus, tūristu laiviņas, katamarānus un pat kādu pirātu kuģi.
Kanāla malā slejas viens no pilsētas simboliem – masīvs mūsdienu ceļamkrānu priekštecis no XV gadsimta. Tā senatnīgais, varenais stāvs izceļas un piesaista skatienu trijstūra jumtiņu, baznīcu spiču un laivu burzmā. Viduslaiku Eiropā lielākais celtnis ir daļa no Gdaņskas Jūras muzeja. Šodien ēkā apskatāms ne tikai senais mehānisms, bet arī ekspozīcija, kas stāsta par XVI–XVIII gadsimta ostas tirgotāju darba un mājas dzīvi. Būves pakājē pietur prāmītis, kas ekskursantus pārved uz salu otrpus kanālam – tajā atrodas seno noliktavu ēkas, kurās izvietots jūras muzejs.
Arī mūsdienu Gdaņska dzīvo līdzi ūdens stihijai. Bieži vien uzejam kādu kanālmalas kafejnīcu vai bāru, kas ir tik stilīgs vai romantisks, ka paiet garām izrādās neiespējami. Un arī nevajag – jo Polijas ziemeļdaļa lepni prezentē reģionālo alus šķirņu plejādi. Dažviet režģotās ēkas kanālu malās atgādina Strasbūras Mazo Franciju.
Sabiedrības krējums smiltīs
Kanāli ir laba lieta, taču galvenais Triju pilsētu ūdens tomēr ir jūra. Tāpēc dodamies uz netālo Sopotu – īstu sabiedrības krējuma kūrortu ar milzīgu kazino, karaliskām strūklakām un mūsu pašu mīļo jūru pie kājām. Kāpu šeit gandrīz nav, un pludmale saplūst ar pilsētas vidi, vien zaļu koku un krūmu josta atdala smiltis no promenādes. Pastaigu nozīmi pilsētā izceļ mols, kas ir tik svarīgs, ka par staigāšanu pa to ir jāmaksā. Staigāt gribētāju gan netrūkst – mols ir viens no pilsētas simboliem, un tā dēļu mīšana ir teju obligāta prasība katram pilsētas apmeklētājam. Mēs dodam priekšroku kāpšanai un izvēlamies eleganto pilsētas bāku, kas drīzāk izskatās pēc baznīcas vai pils tornīša. No šejienes atklājas burvīgi skati uz visām kūrorta pusēm, turklāt katrs apmeklētājs saņem sertifikātu ar zīmogu, ka uzkāpis līdz pašai augšai.
Pludmale šeit ir līdzīga mūsējai, tomēr atšķiras ar cilvēku un medūzu skaitu. Ļengano želejas radību bari, šķiet, atņēmuši cilvēkiem vēlēšanos peldēties. Vēlāk uzzinu, ka pēc mūsu standartiem pilnā pludmale tomēr izrādās ļoti tukša, ja to salīdzina ar Gdaņskas pilsētas pludmali, kurā pirmdienas pēcpusdienā nav kur matam nokrist.
Sopotas slavenākā ēka ir Krzywi domek jeb sašķiebtais namiņš. 2004. gadā celtās ēkas fasāde patiešām it kā saviebusies raugās pretī daudzajiem fotoaparātu objektīviem. Lai piedzīvotu lielāku apmulsumu, iesaku ieiet iekšā un pārliecināties, ka no iekšpuses viss izskatās taisni, – šķībo efektu rada ieliektās logu rūtis un neregulārās fasādes līnijas.
Polijas labākā pils
Ja ticam kāda vietējā vārdiem, pēc Malborkas (Marienburgas) apskates vairs nav vērts apmeklēt citas Polijas pilis – tik iespaidīga tā ir. Malborka, kas atrodas 40 minūšu braucienā no Gdaņskas, ir kas vairāk par viduslaiku cietoksni. Drīzāk tās ir trīs pilis vienā, kaut kas līdzīgs viduslaiku bruņniecības skudru pūznim, kura vidus faktiski bija neieņemams. Tomēr cilvēku nežēlība un šausmas, ko atnesa Otrais pasaules karš, iznīcināja arī pusi no šī militārās arhitektūras šedevra.
Malborkas pils atšķiras arī ar interesantu audiogidu, kas ļauj iztēloties Teitoņu ordeņa bruņinieku – mūku – ikdienu. Stāstījums spēj noturēt uzmanību trīs stundas garajā ekskursijā, jo gids runā dažādās lomās, lasa mūku dzīves noteikumus, stāsta par viņu ēdienkarti un citiem ieradumiem. Arī muzeja tematiskās ekspozīcijas ir lieliskas – tās saistoši vēsta par dzintaru, bruņām un citām tēmām. Kad izejam no pils, mūs sagaida patīkams pārsteigums – veikaliņš, kurā tirgo izlejamo Iļģuciema kvasu. Pārejam pāri koka tiltiņam, kur paveras vienreizējs skats uz sarkano viduslaiku milzeni. Šis ir brīdis, lai aizdomātos, cik iespaidīga un biedējoša šī ēka likusies viduslaiku ceļotājam.
Gdaņskā vēl arvien jaušams brīvpilsētas lepnums, ar ko tā stājās pretī svešiem spēkiem. Tomēr pilsēta ļāva uzplaukt dažādām kultūrām un arhitektūras stiliem. Varbūt pie vainas ir pazīstamā jūras smarža vai pludmales, kas tik ļoti atgādina mājas, taču man šķiet – šī ir skaistākā līdz šim redzētā Polijas daļa.