Tagad par pašu svarīgāko. To, kāpēc mēs, desmit dažādi, atšķirīgu dzīvesstilu un profesiju pārstāvji, no kuriem ar dažiem pirmo reizi iepazīstos tikai Rīgas lidostā, izvēlējāmies doties uz Šrilanku. Turklāt sērfot. Atbilde ir piedzīvojumu organizācijas Lūzumpunkts puiši, ar kuriem sākot draudzēties, nākas dzirdēt tik daudz aizraujošu stāstu par sērfošanu dažādās pasaules malās, ka, ja vien neesi piedzimis ar paniskām bailēm no ūdens, gribi iesaistīties visās viņu avantūrās.
Jau Rīgā mūsu brigādes vadītājs Māris brīdina, ka viņš nav nekāds tūroperators un naktsmītnes ir rezervētas tikai pirmajām trīs ceļojuma dienām, lai pēc tam mēs visi kopā izlemtu, ko gribam darīt turpmāk. Tad nu no Kolombo lidostas dodamies uz Veligamu, kas atrodas 120 kilometru uz salas dienvidiem un esot perfekta vieta, kur trenēties sērfotājiem iesācējiem. Latvijā tik ierastais pusotras stundas brauciens Šrilankā izvēršas gandrīz piecu stundu ilgā ceļā, turklāt pēc kolonistu angļu tradīcijām salā satiksme tiek organizēta pretēji mums pierastajai kārtībai. Vēl tam visam pa vidu ir simtiem skaļi pīpinošu autobusu, tuktuku un motorolleru, kā arī flegmatiskas govis, suņi un varāni, kuri guļ pat uz noslogotām brauktuvēm. Kaut sākotnēji šķiet, ka ceļu satiksmes noteikumi šeit praksē nedarbojas, tomēr ar laiku pamanu, ka skaļā pīpināšana strādā pagriezienu vietā un tiek respektētas pat gājēju pārejas.
Tumsā nonākuši līdz rezervētajai viesnīcai, sajūsmas pilni iekārtojamies numuriņos. Izrādās, ka, maksājot 13 latus par dubulto numuriņu, esam tikuši pie mīlīgi mazas viesnīcas pašā Indijas okeāna krastā, kur ir gan kokgriezuma gultas, gan smukas flīzes, gan kondicionētāji. Vēlāk atklājas, ka mūsu istabiņā kondicionētājs nedarbojas, taču draugs apgalvo, ka rūdīšanās pie lielā karstuma un mitruma mums noderēs pēc nedēļas, kad ir plānots nakšņot teltīs džungļos. Paklausu vīrietim un naktī izmēģinu dažnedažādas dzesēšanās tehnikas, taču ne spilvena apgriešana, ne kājas izbāšana no palaga apakšas nelīdz. No rīta pamostos nosvīdusi un ar afroamerikāņa cienīgām cirtām. Secinu, ka karstumu kombinācijā ar mitrumu nemīlu, taču klusībā ceru, ka šī rūdīšanās mums dos pamatīgas priekšrocības džungļos.
Taču pirms džungļiem mums vēl ir jāizdzīvo sērfošanas nometnē. Pirmais starts paredzēts septiņos no rīta, jo vēlāk viļņi kļūst haotiskāki un arī karstums neļauj pilnībā izbaudīt sērfošanas burvību. Pirms došanās ūdenī iesildāmies skrienot un vingrojot. Pēc tam, uzklausījuši īsu instrukciju par sērfošanas tehniku, uzsākam katrs savu cīņu ar sērfa dēli un okeānu.
Pirmo reizi sērfoju pagājušā gada oktobrī Marokā. Toreiz piecu dienu laikā man izdevās nostāties uz dēļa vien pāris reižu un ar braukšanu gāja pavisam švaki. Tagad, zinot, ka sērfošanā ļoti svarīga ir fiziskā sagatavotība un 99 procenti no okeānā pavadītā laika saistīti ar cīņu ar viļņiem, lai tiktu dziļāk ūdenī, un peldēšanu jeb precīzāk airēšanu uz dēļa, trīs mēnešus pirms ceļojuma sāku aktīvi apmeklēt ūdens aerobiku. Šķiet, gan atmiņā iespiedusies Marokas vietējā sērfera apmācība, gan baseinā attīstītā līdzsvara izjūta un uztrenētais ķermenis Šrilankā man ļāva piecelties uz dēļa jau pirmajā reizē. Vēlāk arī secināju, ka noīrētais dēlis man kā sērfotājam zaļknābim bija īsti piemērots — tas bija tā sauktais longbords jeb ļoti garš dēlis (tieši ar garajiem, nevis īsajiem dēļiem ir jāsāk mācīties sērfot, jo uz tiem ir vieglāk noturēt līdzsvaru), turklāt ar putuplastīgi mīkstu, neslidenu virsmu. Tiem draugiem, kuriem bija trāpījušies dēļi ar slidenāku virsmu, gāja grūtāk un arī zilumu un nobrāzumu bija vairāk. Taču šīs cīņas ar sevi un okeānu ir tā vērtas un kļūst par savdabīgu atkarību, jo, ja vienreiz izdodas stāvus nobraukt pa ūdeni, tad sajūtas, ko šis brauciens sniedz, gribas vēl un vēl. Sērfošana ir līdzvērtīga vīnam, šokolādei, seksam un visām citām baudām, ko cilvēce sev ir atklājusi.