Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies
Rīgā +3 °C
Daļēji apmācies
Pirmdiena, 18. novembris
Doloresa, Aleksandrs, Brīve

Lietišķs smaids uz romiešu drupām

Paklausīties ērģeles katedrālē un iedzert kausu Kölsch alus var arī tad, ja Ķelnē esat tikai pusotru dienu

Gadījās sasmīdināt kādu kolēģi, sakot, ka nedēļas nogalē gribu aizšaut līdz Ķelnei. Tas izklausījās teju ikdienišķāk nekā līdz Ludzai vai Talsiem. Tomēr jāatzīst, ka zemo cenu aviokompāniju laikmetā aizšaut kaut kur par nepilniem divdesmit eiro vienā virzienā nudien nav nekāda māksla.

Kā vienmēr, bija arī viens galvenais iemesls – Ķelnes operā šosezon piecas reizes rādīja Viestura Kairiša pērn iestudēto Karla Marijas fon Vēbera operu Burvju strēlnieks. Taču uz Ķelni var braukt tāpat vien, tā ir kompakta, īsai vizītei patīkama, un galu galā no Ķelnes – Bonnas lidostas, kā liecina tās nosaukums, var nokļūt arī bijušās Vācijas Federatīvās Republikas bijušajā galvaspilsētā. To gan šoreiz neizmantoju, jo laika bija tiešām maz.

Nost ar pagātnes murgiem

Līdzšinējā pieredzē Ķelne šo rindu autoram saistījusies ar kādu braucienu autobusā, kad tieši uz vienu stundu tika iedots brīvais laiks. Atmiņā palikusi iepirkšanās iela ar divām iespaidīgām ļaužu straumēm – vienu turp, otru atpakaļ –, Ķelnes varenā katedrāle un pagalam neveiksmīgais lēmums rāpties tās tornī (vienā no diviem). Klaustrofobiski šaurās vītņu kāpnes, kuru sienas no augšas līdz apakšai bija noķēpātas ar brašo kāpēju autogrāfiem, likās nebeidzamas. Papildu izbailes radīja kliedzošu vācu bērnu pūlis, kas no augšas pa šo pašu šauro eju brāzās lejup. Mani nenonesa, nokļuvu augšā un nonācu aiz restēm, jo arī šī torņa skatu laukumam, līdzīgi kā mūsu Pēterbaznīcai, uzlikts nožogojums, lai kāds nenolec lejā.

Ar burzmu Ķelnes centrā šoreiz saradu ātri. Domā, kur par ieeju nav jāmaksā, pabiju pat divreiz, turklāt sestdienas priekšpusdienā trāpīju, šķiet, uz mēģinājumu ērģelēm un korim. Lai arī tūristu plūsma, īpaši brīvdienās, ir rosīga un no tās izvairīties nevar, apsēsties un nedaudz ļauties mūzikai tomēr bija iespējams. Pārbaudīt otrreiz, kā ar tikšanu tornī ir pēc 16 gadiem, tā kā gribējās, tā kā ne, bet šaubām punktu pielika paziņojums pie ieejas, ka šajā dienā tornis nestrādā.

Turpat blakus Domam un Centrālajai stacijai plūst Reina, un pāri – Hoencollerna dzelzceļa tilts ar milzīgo piekaramo atslēgu daudzumu pie margām. Ja iet prom no centra, ievērojami vairāk atslēgu var pamanīt tilta labajā pusē – tik daudz, ka tās sāktas kabināt uz papildu ķēdēm un stieplēm. Oficiālajā pilsētas mājaslapā norādīts, ka kopš 2008. gada atslēgu skaits ir pieaudzis pāri par 40 tūkstošiem. Mūsu Bastejkalna tiltiņi nobāl. Reina vilina arī ar kuģīšiem – gan tuvākiem izbraucieniem uz Ķelnes Zooloģisko dārzu, kam blakus ir arī skulptūru parks, gan tālākiem – piemēram, līdz Diseldorfai.

Jāiztiek bez greznuma

Kamēr īstais opernams ir remontā un optimistiski tiek solīts, ka šī sezona ārpus savām mājām ir pēdējā, Ķelnes operas pagaidu mājvieta ir Oper am Dom pašā pilsētas centrā blakus Centrālajai dzelzceļa stacijai un Ķelnes Domam. Ēka būvēta mūzikliem un no ārpuses vairāk izskatās pēc sporta halles, savukārt pati zāle līdzinās mūsdienu kinoteātriem ar melnām sienām un mīkstiem krēsliem. Zāle ir liela, un pagājušajā gadā Viestura Kairiša iestudētā Karla Marijas fon Vēbera opera Burvju strēlnieks šogad tiek rādīta ar diezgan daudziem tukšiem krēsliem. Vācu publiku ar ironisku režisora pieeju gan pārsteigt nevar – tieši vācu skolai ir raksturīgs darbības pārcēlums uz mūsdienām un krietna tiesa pikantēriju, ar kurām Viesturs Kairišs gan nav aizrāvies. Tomēr vismaz viens nostalģisks tradicionālo vērtību aizstāvis zālē bija ieradies, jo, gaismai izrādes beigās dziestot, gandrīz liriskā toņkārtā atskanēja vientuļš "Bū!".

Aplūkojot solistu sarakstu, rodas iespaids, ka Ķelnes operā nav lielu zvaigžņu, tomēr mākslinieki nav gluži nepazīstami. Burvju strēlniekā galveno lomu dziedāja Pēters Zeiferts, liela auguma solists sirmiem matiem un lācīgu gaitu, kuram atšķirībā no publicitātes fotoattēliem, kuros redzams cits solists, šoreiz bija ļauts pāri zaļajam mednieka tērpam visā izrādes laikā nēsāt garu brūnu mēteli. No 25. aprīļa līdz 10. maijam Ķelnes operā būs redzams un dzirdams Egils Siliņš, kurš Riharda Štrausa operā Arabella septiņās izrādēs atveidos Mandrikas lomu.

Pārdodam ciešanas

Vērojot skatu kartīšu stendus, kā arī izvērsto izstādi Ķelnes Romiešu – ģermāņu muzejā, rodas iespaids, ka Otrā pasaules kara beigās bombardēšanā sagrautās pilsētas tēls kļuvis par pārdodamu preci. Kā arheoloģiski atradumi izstādīti priekšmeti, kas atrasti samērā nesen, būvējot jaunas ēkas, taču izrakteņu statusā nonākuši tikai pirms 70 gadiem, kad tos apraka zem pilsētas namu drupām. Te gan nav tāda biznesa kā Berlīnē ar tās bēdīgi slaveno mūri – mazus tā fragmentus joprojām pārdod kā suvenīrus par gana lielu naudu. Ķelnes centrs pēc sagrāves lielākoties nav atjaunots savā vēsturiskajā izskatā, tāpēc, piemēram, Rātslaukumam trūkst senatnīguma piegaršas, toties tur netrūkst krodziņu, kuros var iemalkot Ķelnes alu Kölsch. Arī lielākā daļa muzeju izvietoti jau pēc kara celtās ēkās, un pilsētas tēls drīzāk ir lietišķs, nevis senatnīgs.

Līdz 26. aprīlim Ķelnes Romiešu – ģermāņu muzejā skatāmi arī nacionālsociālistu ideoloģijai par kaitīgiem atzīti mākslas darbi jeb tā sauktā deģenerātu māksla – skulptūras, kas sabojātas un apraktas pie Berlīnes Sarkanā rātsnama, kur atrastas 2010. gadā, rokot šahtu topošajai metrostacijai. Te redzam Edvīna Šarfa, Gustava Heinriha Volfa, Oto Freindliha un citu mākslinieku darbus, kas 1937. gadā izņemti no muzeju krājumiem. Dažas skulptūras tiešām ir stipri cietušas, piemēram, jātnieks zirgā izlikts atsevišķi, nodauzītā pamatne ar zirga kājām līdz pusei – turpat blakus.

Apskatīšanas vērta ir arī muzeja pamatekspozīcija, kas apliecina Ķelnes iedzīvotāju lepnumu ar savām romiešu saknēm. Tā iekārtota tik pārdomāti, ka neviļus aizrauj pat tos skeptiķus, kam lausku un bultu uzgaļu muzeji parasti izraisa nepatiku. Ja neko citu, var piemiegt ar aci Kaligulas galvai ar nodauzītu degunu.

No muzeju krājumu viedokļa Ķelne ir dāsna un bagāta. Te netrūkst interesantu ekspozīciju, piemēram, līdzīgi kā mūsu Arsenālā pērn, arī Ķelnē redzama 1914. gadam veltīta ekspozīcija, kurai spēkus apvienojuši vairāki muzeji. Lietišķās mākslas muzejā paralēli šai skatāma izstāde par mākslas un dizaina attiecībām, un tajā citu darbu vidū parādās arī Gustav Gustavowitsch Klucis – nav ne jausmas, kāpēc ar tēvavārdu, ja blakus eksponētajiem krievu māksliniekiem tas nav minēts.

Kopumā Ķelne ir piemērota īslaicīgiem apmeklējumiem – tā ir draudzīga, centrā ir ļoti daudz apskates objektu cieši līdzās. No lidostas līdz stacijai var aizbraukt nieka 14 minūtēs ar vilcienu. Nezināmai nākotnei atstāju gan Ķelnes ūdens jeb odekolona, gan šokolādes vēstures izpēti un nepaspēju tikt līdz Austrumāzijas mākslai. Taču paliek iespaids, ka Ķelne vismaz drusku priecāsies, ja atbraukšu atkal. 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Vides Diena

Vairāk Vides Diena


Tūrisms

Vairāk Tūrisms


Ceļošana

Vairāk Ceļošana


Dabas Diena

Vairāk Dabas Diena