Laika ziņas
Šodien
Migla
Piektdiena, 17. maijs
Umberts, Herberts, Dailis

Maza brīvdienu paradīze

Sicīlija ir vieta, kur smelties prieku, saelpoties dzidrās jūras gaisu un, pats svarīgākais, aizņemties daļu sicīliešu pozitīvās bezrūpības

Ko tu esi redzējusi Itālijā? Sicīliju ne? Tad tu vēl neko neesi redzējusi! – man teicis teju katrs sicīlietis, un pirms došanās turp biju satikusi ne mazums itāļu, kas nāk no šīs Vidusjūras salas. Viņiem bija taisnība – tā ir pavisam cita Itālija. Saule rādās krietni spožāka, ūdeņi zilāki, un pat ielās saklausītā valoda skan citādi, liekot sākotnēji pamatīgi piepūlēties, lai uztvertu sicīliešu izloksnē ietērptos vārdus. Ja Sicīlija būtu jāraksturo emocijās, tā noteikti būtu "kūsājošs dzīvesprieks". Maza brīvdienu paradīze, kas piemērota saules un bezrūpīgas atpūtas tīkotājiem, kas nesmādē iespēju uzkāpt Etnas vulkāna virsotnē un paklīst pa antīkiem amfiteātriem.

Katānijā valda ziloņi

Sicīlijas iepazīšanu sāku ar Katāniju, kas atrodas trīsstūrveida salas austrumu krastā. Pilsēta, kurā mīt ap 300 000 iedzīvotāju, dibināta VIII gadsimtā un ceļvežos raksturota kā "ideāls nostalģijas un dzīvesprieka savienojums".

Man gan izdevās noķert tikai to prieku. Itāļu šķietami bezrūpīgie smaidi un skaļā daba, kas Sicīlijā šķiet daudz uzkrītošāka nekā atturīgajos valsts ziemeļos, nemaz nemudina kavēties nostalģiskās pārdomās. Turklāt no tik daudziem stūriem ik pa brīdim skan līksmi izsaucieni Ciao, bionda! ("Čau, blondā!").

Jā, lidostā satiktais itāļu draugs, uzkrītoši nopētīdams manas gaišās matu cirtas, jau brīdināja par gaidāmo uzmanību. Sākotnēji mums, ārzemniecēm, saldie komplimenti silda sirdi pat tad, ja nāk no apaļvēderainiem, saulē labi nodegušiem un dzīvē teju visu jau pieredzējušiem tēvaiņiem. Taču itālietes jau sen uzaudzējušas biezu ādu un uz saviem daiļrunīgajiem tautiešiem vairs nereaģē.

Katānijā dzīve kūsā. Tūristu pulciņi klīst pa ielām un laukumiem. Tieši lielie un plašie laukumi paliek atmiņā visspilgtāk. Tie ir neatņemama pilsētas baroka arhitektūras sastāvdaļa. Baroks Katānijā ienāca pēc 1693. gada zemestrīces, kas nopostīja pilsētas toreizējo apbūvi un prasīja gandrīz 12 000 dzīvību. Toreiz katānieši izbūvēja pilsētu no jauna, iedvesmu smeļoties barokā, taču pats pārsteidzošākais bija izmantotais materiāls: lava no Etnas vulkāna. Šajā ziņā Katānija nenoliedzami ir "pelēka pilsēta", un varbūt tieši tur meklējama ceļvežos slavētā nostalģija.

Pilsētas centrā lielākā daļa celtņu būvētas no melnā vulkāniskā akmens, un par tā dēvētā "melnā baroka" spožāko pērli uzskatīts Katedrāles laukums (Piazza del Duomo). Tā centrā atrodas ziloņa skulptūra. 1736. gadā no lavas akmens veidotā skulptūra, saukta Ziloņa strūklaka (Fontana dell’Elefante), ir pilsētas simbols. Zilonis, kas uz muguras nes obelisku, ir talismans, kas pasargā pilsētu no ienaidniekiem un glābj no nelaimēm, epidēmijām un dabas katastrofām.

Īpatnēji, ka par pilsētas simbolu kļuvis tieši zilonis, taču zinātnieki pieļauj, ka aizvēsturiskos laikos Sicīlijas teritorijā mituši pundurziloņi. Daži paleontologi pārliecināti, ka tieši pundurziloņi vainojami pie leģendām par ciklopiem. Sengrieķi Sicīlijā uzgājuši pundurziloņu galvaskausus, kas izmēros ir divreiz lielāki par cilvēku galvu, un deguna dobumu noturējuši par acs dobumu. Daži zinātnieki uzskata, ka tā grieķu mitoloģijā radušies stāsti par ciklopiem – milžiem tikai ar vienu aci.

Jāpiebilst, ka Katānijas tuvumā ir arī Ači Trecas ciematiņš, kur pludmalē var apskatīt ūdeņos guļošos Ciklopu akmeņus. Homēra Odiseja vēsta, ka no jūras iznirstošās klinšu grēdas izveidojušās, kad Odisejam ciklops nopakaļus metis akmeņus.

Uz klubu peldkostīmā

Katānijas Katedrāles laukumā vērts pievērst uzmanību arī Svētās Agates katedrālei, kas nosaukta par godu pilsētas aizbildnei. Tieši tādēļ Svētās Agates diena ir nozīmīgi reliģiskie svētki Katānijā, kas tiek svinēti ik gadu februāra sākumā. Katedrāle īpaši saistoša var izrādīties visiem opermīļiem, jo tajā apglabāts Vinčenco Bellīni (1801–1835). Par godu komponistam, kurš dzimis Katānijā, nodēvēts pilsētas opernams – Teatro Massimo Bellini. Par Vinčenco Bellīni nākas domāt, pat ieejot restorānā. Viens no Katānijas vairāk iecienītajiem ēdieniem ir Pasta alla Norma. Pastu Normas gaumē, kā šis makaronu ēdiens skanētu latviskotā versijā, daudzi saista ar Bellīni slaveno operu Norma. Varbūt pašam komponistam arī gāja pie sirds pasta, kas papildināta ar tomātiem, ceptiem baklažāniem, rikotas sieru un baziliku?

Iepriekš pieminētā ziloņa skulptūra iezīmē arī eju uz eleganto iepirkšanās ielu Via Etnea, kur cits pēc cita atrodami ekskluzīvi veikaliņi. Šī iela īpaši populāra ir svētdienās, kad itāļi uzvelk savas labākās drēbes un dodas nesteidzīgā pastaigā ar mērķi nopētīt citus, bet jo vairāk – izrādīt sevi.

Līdzīgs priekšstats rodas, paviesojoties Katānijas naktsklubos. Lai gan tur dārd skaļa mūzika un tā vien gribas uzgriezt kādu aktīvāku danci, rodas sajūta, ka klubi ir vairāk domāti citu cilvēku nopētīšanai, nevis ķermeņa izkustināšanai. Katānijas nerimstošo naktsdzīvi vislabāk izbaudīt tieši siltajā vasaras sezonā, kad durvis ver pludmales klubi, kuros ierasto kokteiļkleitu vietā labāk izvēlēties peldkostīmus un nodoties dzīves baudīšanai zem klajas debess izvietotajos peldbasei nos. Turpat ūdenī tiek baudīti kokteiļi un vasarīgie mūzikas ritmi, un jautrība sit augstu vilni līdz pat rīta gaismai.

Sengrieķu mantojums neliek vilties

Viesojoties Sicīlijas austrumu krastā, vērts pievērst uzmanību Taormīnai un Sirakūzām – pilsētām, kas cieši saistītas ar sengrieķu vēsturi. Kūrortpilsēta Taormīna apbur ar līkumotām viduslaiku ieliņām un amfiteātri, kas ir otrs lielākais Sicīlijā. Vēsturnieki sliecas domāt, ka amfiteātri trešajā gadsimtā pirms mūsu ēras izveidojuši sengrieķi. Ne velti to sauc par Teatro Greco jeb Grieķu teātri. Tolaik tur uzvesti tādu dižgaru kā Aristofana, Eiripīda un Sofokla darbi. Sākotnēji amfiteātris bijis mazāks, taču senie romieši to paplašinājuši, piemērojot savām vajadzībām.

Klīstot pa skatītāju vietām amfiteātrī, var tikai mēģināt apjaust to, cik grandiozi šeit izskatās uzvedumi. Amfiteātrī arī mūsdienās notiek dažādi pasākumi, sākot no teātra uzvedumiem, koncertiem un modes skatēm līdz kinofestivāliem. Tā kā neiznāca šeit viesoties kāda pasākuma laikā, mēs ar ceļabiedriem nolēmām paši pārbaudīt teātra akustiku un uzdziedāt. Par akustiku sūdzēties nevarēja, tomēr sapratām to, ka karsto pusdienlaika svelmi labāk veltīt laiskākām aktivitātēm un amfiteātra apmeklējumu atstāt pievakarei.

Šo gudrību ņēmām vērā, dodoties uz Sicīlijas lielāko amfiteātri, kas meklējams Sirakūzās, uz ziemeļiem no Katānijas. Baltos toņos ieturētās Sirakūzas, kas kādreiz bija ietekmīga Senās Grieķijas pilsētvalsts, šķiet pilnīgs pretmets pelēkajai Katānijai, turklāt arī amfiteātris neliek vilties. Teātris izveidots ap piekto gadsimtu pirms mūsu ēras, un amfiteātra 59 rindās varēja uzņemt līdz pat 15 000 skatītāju. Jāpiebilst, ka Sirakūzu amfiteātris mūsdienās īpaši slavens ar Grieķu teātra festivālu, kurā izrāda antīkās drāmas un komēdijas. Festivāls notiek ik gadu no maija vidus līdz jūnija beigām.

Pārbaudījums izturīgajiem – Etna

Viena no iespaidīgākajām lietām, ko Sicīlijā apskatīt, ir 3329 metrus augstais Etnas vulkāns. Tas ir Eiropā augstākais aktīvais vulkāns, un Katānija atrodas tā pakājē. Pilsētu pagātnē ne reizi vien nopostījusi lava. Lai arī Etna ir viens no visā pasaulē aktīvākajiem vulkāniem, kas diezgan bieži izspļauj lavu, tas pēdējo reizi postījumus nodarīja vien 1928. gadā.

Zinātāji stāsta, ka Etna ir visskaistākā tieši izvirduma laikā. Tūristu pūļi steidz uz Etnu, lai nolūkotos izvirdumā, ko tēlaini dēvē par krāšņu uzvedumu. Taču arī tad, ja negadās būt Sicīlijā, kad notiek izvirdums, noteikti ir vērts uzkāpt Etnas virsotnē. Kāpiens līdz virsotnei nav ātrs, Etnas iepazīšana aizņem vairākas stundas. Tā kā virsotne atrodas aptuveni 3329 metrus virs jūras līmeņa, tur vienmēr esot vēsi. Par to kāptgribētājus itāļi brīdina pat vasarā. Ņemot vērā visus padomus, saģērbos gana silti, taču no lielā kāpiena tā vien gribējās nomest vēl kādu lieku drēbju gabalu.

Silti ieteiktu izvēlēties slēgtus apavus – tādus, kuros nekādā veidā nevar ieripot nelielie oļi un vulkāniskie pelni. Es šo padomu biju nedaudz laidusi gar ausīm, tādēļ pati pārliecinājos par to, ka apavi, kuros sakrituši gruži, diezgan nopietni traucē izbaudīt pārgājienu un lejā nākas attapties ar asiņainiem, sāpīgiem nobrāzumiem. Turklāt jāpiebilst, ka ceļā uz Etnas virsotni neizdosies izvairīties no tā, ka viss paliks melns. Ik uz soļa gaisā saceļas vulkāniskie pelni, un pēc pārgājiena ikviens izskatījās pēc raktuvēs pabijuša ogļrača.

Jau kāpiena sākumā var pamanīt pirmās mājas, taču tās apraktas pelnos. No pelēkās masas augšup ceļas vien nomelnējušie ēku jumti. Jau labu laiku tik tuvu Etnai dzīvojamos namus vairs nebūvē, taču nopostītās ēkas atgādina par to, kādu postažu vulkāns pagātnē sagādājis.

Pēc gara un nedaudz nogurdinoša kāpiena pa pelniem klātajām iestaigātajām takām izdodas sasniegt vulkāna augšu. Kad nostājies tādā kā aizas malā, ko ūdens vietā ieskauj lavas izēstais ceļš, tevi pārņem izjūtas, ka tu – cilvēks – esi tikai puteklītis. Nekur citur kā vulkāna virsotnē, mani nebija pārņēmusi tik spēcīga apjausma par dabas varenību. Domas vien par to, kā no krātera plūst ugunīgā lava, aprijot visu savā ceļā, liek viegli nodrebēt.

"Ja neesat apmeklējuši Sicīliju, tad Itālija dvēselē neatstās nekādas pēdas. Sicīlija ir Itālijas atslēga," reiz rakstījis Johans Volfgangs Gēte. Jāpiekrīt, ka tā noteikti ir atslēga uz dzīvesprieku, kas valda siltā laika lutinātajā salā. 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Vides Diena

Vairāk Vides Diena


Tūrisms

Vairāk Tūrisms


Ceļošana

Vairāk Ceļošana


Dabas Diena

Vairāk Dabas Diena