Lēkmjveidīgi apbraukāt Latvijas mazākos pierobežas ciematus mēs sākām maijā, tikām galā ar Lietuvas un Baltkrievijas pierobežu, un nu jau arī puse no Krievijas robežas ir apčubināta. Tā ir īpaša bauda – ieraudzīt savā plānotājā ierakstu "Latgale", kas nozīmē ekstrēmu skaistumu un ekstrēmu nesamākslotību.
Līdz Koknesei braucām pa tā dēvēto nāves šoseju. Tas, kā ļaudis tur nesās zigzagā, bija tiešām drausmīgi. Lai uzlabotu pašsajūtu, izmantoju veco triku – aiztaisīju acis, atslēdzu dzirdi un iedomājos, ka esmu kuģa kajītē (šo pieeju nevajadzētu izmantot šoferiem). Mana ceļabiedre reiz, braucot pa šo šoseju ar atļauto ātrumu, skaitīja, cik auto viņu apdzīs. Pēc piecdesmit apnika. Kad posms Tīnūži– Koknese bija beidzies, atvēru acis. Drīz vien parādījās mājas tādās krāsās, par kurām Gints Bude teiktu skarbus vārdus (tiesa, vietējie viņam parādā nepaliktu). Tas nozīmē, ka klāt ir Latgale.
Pa ceļam piestājām Rēzeknē, atradām kafejnīcu Mōls un devāmies ieturēties. Mōls nav lielveikala Mols Latgales filiāle. Šeit viss, ko pieklājība un saprāts atļauj, ir darināts no māla. Iepazināmies ar saimnieci. Viņa ir lēdija, kura kopš 90. gadiem no vietējiem podniekiem pirkusi vissmukākos māla izstrādājumus tāpēc, lai amatniekiem nebūtu jāpelna nauda, taisot vienkāršas muļķības. Pašreiz visa kolekcija skatāma Mōlā.
Braucot uz laukiem, ar ceļabiedriem speciāli izvēlamies sīkākos ceļus, kas ved cauri gandrīz neeksistējošām vietām, taču, protams, laiku pa laikam ievazājamies arī kādā pilsētā. Labi, ka bijām Rēzeknē – tagad, kad ar kultūras ļaudīm tur nonākšu, varēšu sacīt: "Protams, es zinu, kur ir Gors!" Tāpat arī nebiju apzināti bijusi Ludzā – izrādās, tur ir simpātiskas koka mājas.
Burtnīcu sistēma
Šoreiz mēs pierobežas joslas caurlaidi sākām rūpēt tieši laikā. Taču, tā kā tieši tajā nedēļā nobruka sistēma, kurā viss tiek reģistrēts, kad sita izbraukšanas stunda, mums šī papīra nebija. Piezvanījām, noskaidrojām, ka viss ir un jābrauc tik uz Latgali. Tā kā to sacīja kungs latgaliešu mēlē, bija skaidrs, ka var uzticēties. Nolēmām braukt pa taisno uz kādu robežpunktu un tur arī savas caurlaides izņemt. Sacīts – darīts. Tā kā uz turieni brauc tiešām maz cilvēku, visi robežsargi jau zināja, kas ir šīs dāmas. Tas bija patīkami. Vienīgi īsti nevar saprast, vai tas, ka mūsu dati bija pierakstīti burtnīcā, bija mākslas projekts vai ilgstošas datubāzes slimības simptoms. Jebkurā gadījumā – aizkustinoši.
Mūsu galvenais mērķis bija apciemot mazākos Krievijas pierobežas ciematus posmā no Terehovas līdz Grebņevas robežpunktam. Pa ceļam iemaldījāmies vēl šur tur. Ja kartē ieraugām interesantu nosaukumu, nav šaubu – jābrauc! Tā mūs uzrunāja Vācu Kalni Ciblas novadā. Metāmies skatīties, kādas vācu kultūras paliekas var saskatīt kalna pakājē. Secinājām, ka nav ne kalnu, ne friču. Uzķeršanās uz nosaukumu pierādīja, ka dzīvojam laikā, kad pērkam stāstus. Tā kā nevienu dzīvu dvēseli Vācu Kalnos neredzējām, sanāk, ka šo stāstu mēs nopirkām absolūti ekskluzīvi.
Potenciāla pastaiga līdz Maskavai
Iznīcība, ārprātīga nabadzība un aizlaisti lauki – to es biju gaidījusi, kad sāku ceļošanu pa tālākajiem lauku nostūriem. Līdz šim satiktie ļaudis tomēr ir spējuši izdomāt labu veidu, kā tikt pie maizītes un to vēl apziest ar sviestu. Piemēram, kāda pierobežas kundze regulāri iet ogot un salasīto pārdod robežsargiem. Viņa ir diezgan drosmīga sieviete, jo nebaidās vazāties pa milzu purvu. Gribējām noskaidrot, cik liels ir purvs:
– Tas purvs ir līdz pašai robežai?
– Pffff! Līdz Maskavai!
Ja neko nejaucam, tad tieši šajā purvā pavisam nesen robežsargi esot atraduši četrus vjetnamiešus. Zem eglītes! Kā tādus mazus zaķēnus!
Pašas pavazājāmies tikai pa Piemaskavas purva maliņu. Vienkārši nevarējām neapstāties, ja no mašīnas var redzēt, kā mūsu virzienā māj krāšņas baravikas. Tā kā šajā nostūrī praktiski neviena nav, tā ir sēņotāju paradīze. Galvenais laikus apstāties un neaizsoļot uz to Maskavu.
Labākās un sliktākās acis
Aizauguši lauki – arī to es biju gaidījusi Latgales ģīmetnē. Gaidīju, gaidīju, nevarēju sagaidīt. Sāka izklausīties pilnīgi neticami – nevar taču būt, ka pat šikajā Pierīgā ir latvāņi, bet tālākie lauki ir absolūti tīri. Tad beidzot ieraudzīju vienu nopietnu latvāņu audzi. Tie bija tik lieli, ka sajutos kā princese Īkstīte vai vienkārši rūķis. Tie bija garāki par ābelēm. Diemžēl ābeles bija neredzamas, t. i., kad atgriezāmies šajā vietā, jo gribēju biedrenēm parādīt vietu, kur latvāņi ir garāki par ābelēm, tie kociņi jau bija pazuduši.
Šī problēma – mana redze – ar steigu bija jārisina. Kāda vietējā kundze mums pastāstīja, kur ir Opoļu svētavots, turklāt kārtīgi izlielīja tā ūdeni. Viņa, redz, visu mūžu strādājusi grūti saskatāmus darbiņus, un Opoļu svētūdens palīdzējis acu gaišumu saglabāt vēl šobaltdien. Skaidrs, ka cilvēkam, kuram rādās ābelītes, arī ir nepieciešams izskalot acis svētavota ūdenī. Ūdeni gan padzēros, gan tajā izmazgāju acis, bet efektu vēl neredz. Tas, visticamāk, ir sods. Kā gadījās, kā ne, verot vaļā avotiņa vāku, mēs nejauši apgāzām vāzi, kas turpat stāvēja. Rezultātā mazliet paveca puķūdens ielija svētavotā. Šo skādi nedarījām ar nodomu. Laikam tas arī iemesls, kāpēc ūdens nedāvā man tādus brīnumus kā vietējiem iedzīvotājiem.
Pamanījām, ka netālu no mums ir kāds tūrisma objekts, ko dēvē par Zemes aci. Tā kā universitātē esmu sekmīgi pabeigusi arī ģeoloģijas kursu, es nojautu, ka tas ir kāds ģeoloģisks objekts – vai nu akmens, vai nu caurums. Devāmies noskaidrot. Atradām tikai norādi uz objektu, pats objekts – nevienā acī. Vēlāk portālā www.turisms.latgale.lv noskaidroju, ka akmens Zemes acs pieejams pēc pieprasījuma. Tā kā mēs neko nebijām pieprasījušas, akmens atpūtās. Vai arī pērās pirtī, jo bija sestdiena. Iespējams, ja būtu pieņēmušas kādu no piedāvājumiem izmēģināt mūsu apciemoto ļaužu pirtis, būtu tur sastapušas Zemes aci.
Gultā ar Putinu
Ar mazo ciematu iedzīvotājiem runājāmies par svarīgo un mazsvarīgo. Dažreiz par politiku un vīriešiem. Putins ļaudīm patīk, jo stalts un kārtīgs. Kāda dāma mums atzinās, ka mēdz viņu redzēt sapņos un vienreiz pat licies, ka šis guļ blakus. To visu var saprast, jo kaut kādam dekoderam šiem ļaudīm gan nav naudas. Un tad jāskatās, kā Lielais Vladimirs jāj ar zirgu, kaujas ar lāci un palīdz dzērvēm atrast pareizo virzienu uz siltajām zemēm. Vai pēc neputiniskām ziņām tur vispār būtu pieprasījums? Domāju, ka jā, jo lielākā daļa mūsu sastapto krievu valodā runājošo tur klausās Latvijas Radio 4. kanālu.
Iepriekšējais Latgales brauciens bija ievērojams ar to, ka mūs lutināja +33 Celsija grādi ēnā un ezeri uz katra stūra. Šī reize gan nelika aizmirst, ka tomēr dzīvojam ziemeļos – lausks koda degunā, un bija pat dzirdētas baumas par pirmo sniegu Latgalē. Tad, kad tiešām būs sniegs, tad gan būs jāsāk nopietni domāt, kā braukāties gar pierobežu. Tas, ka sniegs būs notīrīts, skaidrs. Taču jāsaprot, ka ir kaut kāds iemesls, kāpēc robežsargi braukā apkārt nevis ar klibām mazdām, bet ar normāliem džipiem. Kaut gan – ko tur satraukties par ceļiem, ja pagājušajā ceļojumā līdz kādām mājām tikām, braucot pāri tīrumam.