Leģenda vēsta, ka Krakovu esot radījis spēkavīrs Kraks, pieveicot Vāvelas kalna pūķi. Patiesība, kā parasti, ir krietni garlaicīgāka – slāvu ciltis VIII gadsimtā apmetās Vislas upes krastos, un pamazām Krakova izauga par nozīmīgu pilsētu tirdzniecības ceļā uz Melno jūru. 176 gadus pirms Rīgas dibināšanas Krakova kļuva par Polijas galvaspilsētu.
Kādreiz sāpīgais fakts, ka Polijas galvaspilsēta 1596. gadā tika pārcelta uz Varšavu, mūsdienu Krakovai nācis par labu. Senā karaliskā pompozitāte un iespaidīgās būves sajaukušās ar kaut ko pavisam mīlīgu, nepretenciozu un vietām pat lauciniecisku, radot ļoti pievilcīgu gaisotni.
Gluži kā zaļa garoziņa Krakovas vecpilsētu ieskauj Planti parks – pateicoties šim pievilcīgajam plānojumam, vecpilsēta šķiet kā sala Krakovas viducī. Visapkārt parkam čunčina tramvajs, kas tik ļoti piestāv šai pilsētai, savukārt zaļo buferzonu vairākās vietās pāršķeļ pilsētas ielas, kas iestiepjas vecpilsētā. Brama Floriańska ir slavenākie vārti uz vecpilsētu, to priekšā slejas viens no pilsētas simboliem – milzu lego klucītim līdzīgais XV gadsimta aizsargtornis (Barbakan).
Senās varenības kauli
Krakovas nozīmi un pagātnes varenību vislabāk var apzināties divās vietās. Viena no tām ir vecpilsētas centrālais laukums (Rynek Główny), kas pavisam noteikti nav vieta cilvēkiem ar agorafobiju. Ja ir iespējama telpiskā izšķērdība, šis noteikti ir tās piemērs. Centrālajā laukumā varētu pavadīt kaut nedēļu – te atrodas divas baznīcas, vairāki muzeji, neskaitāmi suvenīru stendi un veikali, nemaz nerunājot par restorānu un bāru bezgalību. Ziņkārīgākiem tūristiem gan ieteiktu atcerēties – lai kurā pasaules daļā jūs atrodaties, īstā pilsētas dzīve vienmēr atklājas tālāk no galvenā laukuma.
Otra vieta ir Vāvelas pils komplekss, kas kā senās varenības liecinieks noraugās uz vecpilsētu no pakalna augstumiem.
Vāvelas pakalna pērle – Vāvelas katedrāle – spēj atstāt iespaidu arī uz cilvēkiem, kuriem pašiem šķiet, ka uz baznīcām jau "atskatījušies". Katedrāle noteikti ir apmeklējuma vērta – kā Polijas nacionālā lepnuma spilgtākais paraugs. Iespaidīgā un mazliet disharmoniskā celtne, kas balansē uz pārmērības robežas, ceļvedī pareizi nosaukta par nekropoli. Šeit atrodas ne tikai neskaitāmu karaļu un prominentu personu sarkofāgi, bet pat dažu aizvēsturisku dzīvnieku kauli. Jāsecina, ka neomulīgā pēcnāves greznība nav tikai pagātnes palieka, jo tepat apbedīti arī 2010. gadā traģiski bojā gājušie Polijas prezidents Lehs Kačiņskis un viņa sieva Marija.
Ļoti jauneklīga pilsēta
Krakovieši ir pārsteidzoši omulīgi ļaudis, kuri pieraduši pie ārzemnieku klātbūtnes un nemaz neīgņojas, ka jāpāriet uz zīmju valodu, jo neko īpaši vairāk par "labdien" un "paldies" poliski nevaru pateikt. Pilsētas centrā var iztikt ar angļu valodu, taču nomaļāku kafejnīcu ēdienkartē var nākties izmisīgi turēties pie starptautiskiem nosaukumiem – kā "gulašs" vai "grieķu salāti" –, jo ar zīmju valodu un krievu valodas zināšanām var nepietikt.
Samērā lētās dzīves un draudzīgās nodokļu politikas dēļ Krakovā birojus izvietojuši vairāki pasaules mēroga uzņēmumi. Tā pilsēta ieguvusi jaunu ārzemnieku slāni, kas ar savu pozitīvismu pret visu polisko jauki papildina priekšzīmīgo tūristu pūļus ar ceļvežiem rokās. Kopumā Krakova ir ļoti jauneklīga pilsēta – par studentiem un citiem jauniešiem padomājusi pat pilsētas dome, nodrošinot nakts transportu katrā nedēļas dienā.
Uzturēšanās Krakovā patīk arī manam maciņam – zemās cenas patiešām pārsteidz. Vilšanos izraisa vienīgi poļu ģeogrāfijas zināšanas – tikai retais adekvāti reaģē, kad atbildu uz jautājumu, no kuras valsts esmu. Vairāk par aizskartu nacionālo pašapziņu tas manī pamodina dusmas par melno caurumu izglītības sistēmā, kas, šķiet, iesūcis Eiropas karti. Rodas iespaids, ka inteliģentākā cilvēku daļa jauc Latviju ar Lietuvu, bet liela daļa par mums it kā nav dzirdējuši nemaz.
Šindlera saraksts
XIV gadsimtā karalis Kazimirs Krakovas tuvumā nodibināja pilsētu un nosauca to savā vārdā. Kazimira (Kazimierz) izauga par Krakovas ekonomisko sāncensi un reģiona ebreju dzīves centru. Kādreiz Kazimiru no Krakovas atdalīja Vislas pieteka, kas nu ir izžuvusi, – tagad šī "pilsēta" atrodas vien 10 minūšu gājiena attālumā no Krakovas vecpilsētas.
Skumjākā Krakovas vēstures lappuse saistās ar Otro pasaules karu – un īpaši ebreju tautības iedzīvotājiem, kuru rindas tika krietni izretinātas ne tikai netālajās koncentrācijas nometnēs, bet arī pilsētas ielās. Padomju laikos Kazimiras rajons panīka un slīga noziedzībā, lai 90. gados atdzimtu kā pilsētas bohēmas centrs. Pašlaik tieši Kazimirā jāmeklē stilīgākā naktsdzīve un arī garšīgākās tradicionālās zapekankas (milzīgas picveidīgas maizes laivas), ko rajona galvenajā laukumā visu nakti tirgo par dažiem eiro.
Kazimiras rajonā man pirmo reizi mūžā rodas iespēja ieiet sinagogā (pat trijās) un gūt daudz pamatīgāku izpratni par ebreju paražām un ticību. Mazītiņajā Remuha sinagogā puišiem jāuzliek tradicionālās kipas; Vecā sinagoga vairs funkcionē tikai kā muzejs. Sevišķi ieteiktu nobaudīt ebreju virtuvi kādā no vietējiem restorāniem, kā arī vienkārši apmaldīties šajā pilsētas daļā, kur pirmskara ebreju kultūra iebalzamējusies tik labi kā, iespējams, nekur citur pasaulē.
Pasaule par Krakovas ebreju stāstu uzzināja no Stīvena Spīlberga filmas Šindlera saraksts (1993), kas uzņemta daudzviet Krakovā. Šindlera emaljas fabrika atrodas kādā citā ar ebrejiem saistītā pilsētas rajonā – bijušajā Podgužes (Podgórze) geto. Tagad vēsturiskajā ēkā izvietoti divi muzeji – Nacisma okupācijas muzejs un modernās mākslas muzejs MOCAK.
Komunisma meka
Lai cik grūti Krakovas iedzīvotājiem klājies dažādu varu valdīšanas laikos, tas pilsētai piešķīris ļoti interesantu sociāli vēsturisku dimensiju. Tā kādu dienu iekāpju laika mašīnā tramvaja veidolā un nonāku pilsētas daļā ar nosaukumu Nova Huta. Lai arī klonētas daudzstāvenes un pelēcīgi betonēti laukumi mums ir labi pazīstami, šī pilsēta pilsētā ir īpaša ar to, ka iemieso komunisma sapni, – tā tika celta ap Ļeņina vārdā nosaukto tēraudlietuvi kā pretstats Krakovas arhitektūrai, mākslinieciskajai un intelektuālajai videi.
Nova Huta ir viena no divām pilnīgi izplānotajām un realizētajām sociālistiskā reālisma pilsētām pasaulē (otra ir Magņitogorska Krievijā). Plānošanas procesā ir padomāts par potenciālajiem uzbrukumiem – pilsētas platās ielas un laukumi aizkavētu uguns izplatīšanos, koku alejas mazinātu radiācijas vilni atomuzbrukuma gadījumā un pašu pilsētu nepieciešamības gadījumā varētu ātri pārvērst cietoksnī. Šodien Nova Huta ir visvairāk apdzīvotā Krakovas daļa, ko par mājām sauc 200 000 cilvēku.
Restorānā ar sarkaniem galdautiem un Ļeņina statuju paēdam fantastiski gardas pusdienas, ko noskalojam ar bērnudārza garšas kompotu. Pēcāk dodamies pastaigā ap milzīgu mākslīgo dīķi un rajona nomalē atrodam dažus pārsteigumus burvīgu, senu koka baznīcu veidolā. Tās stāv slēgtas, it kā saprazdamas, ka šeit neiederas, un to tuvumā nemana ne dvēseles.
Trakie poļi
Izvaicājusi pazīstamos krakoviešus par tūristiem svešām, taču interesantām vietām Krakovā, dodos uz mākslīgo Zakšoveka ezeru. Karstā dienā izkāpju no tramvaja Teikas mikrorajonam līdzīgā vietā, kurā nekas neliecina par ūdens tuvumu. Kāds saulē iededzis rajona puisis izstāsta ceļu un paskaidro, ka ezeru iecienījuši jaunieši, kuri aizraujas ar alpīnismu un peldēšanu. Tam noticu vēlāk, kāpelējot pa klinšu kraujām un šauriem celiņiem un secinot, ka šī nu nevarētu būt ģimeņu un senioru iecienīta pastaigu taka.
Tas nekas, ka ezers ir mākslīgs. Manu acu prieks, kad ieraugu dziļi stāvās klintīs iegrimušo zaļganzilo ūdeni, ir pavisam īsts. Šeit arī pirmo reizi saprotu, ka poļi ir traka tauta. Izlauzušies cauri nožogojumam, ignorēdami aizlieguma zīmes un veselo saprātu, viņi ne tikai drošsirdīgi dzer šņabi bīstami tuvu 15 metru kritumam lejup, bet pat peldas un lec no iespaidīgajiem ezera krastiem.
Iespējams, senie valdnieki Krakovā juta to pašu, ko es, – te ir kas tāds, ka šeit gribas uzturēties ilgstoši. Ja būtu jāizvēlas garša, tā būtu kraukšķīga un saldena, līdzīga Krakovas tradicionālajam kliņģerim, ko šeit tirgo uz ielām. Lai kā poļi lepotos ar saviem pelmeņiem (ko šeit sauc par pīrāgiem) un zapekankām, mana Krakovas garša ir saldējums. Uz katra stūra iespējams izvēlēties fantastisku un ārkārtīgi lētu saldējumu no vismaz 10 garšu sortimenta, kas manā garšas kārpiņu olimpā sniedzas līdz pat itāļu saldējuma augstumiem.
Viens ir skaidrs – Polija vairs nav tikai lielā, pelēkā gandrīz kaimiņzeme, kurai jāizbrauc cauri, lai tiktu tālāk uz "interesantajām" valstīm. Lielā Austrumeiropas māsa, būdama mums tik tuvu, iemanījusies no mūsu uzmanības paslēpt daudzas krāšņas dārglietas – un Krakova ir viena no tām.