Taču dzīvē ir iekārtots tā, ka mūziku pasūta tas, kurš maksā, šajā gadījumā ― pieaugušie. Lai arī māmiņai patīk gan ideja par Jorkšīru un Norvēģiju, taču vilinājums apmeklēt kādu no Eiropas kultūras pilsētām ir lielāks. Kad jaunieti nostādām fakta priekšā, ka aprīļa beigās gribam doties pretim pavasarim, apmeklēt kādu Eiropas lielpilsētu ar muzejiem, bez ūdens izklaidēm, lēmums tiek pieņemts par labu Romai (aiz strīpas atstājot Parīzi un Londonu), jo «tur būs picas, saldējums un Vatikāns».
Roma mūs sagaida ar vasaras vidus cienīgu temperatūru un liepziedu smaržu. Nolemjam nezaudēt ne mirkli. Ceļojot esam ieviesuši tradīciju, ka katru dienu viens no ceļotājiem ieraksta dienasgrāmatā, viņaprāt, svarīgākos notikumus. Citējot tās dienas hronistu Kārli un viņa ierakstu: «Dodamies pastaigā, it kā īsā, bet eiforijas iespaidā tā izvēršas garāka, nekā bijām plānojuši. Izstaigājam trešdaļu Romas.» Vienu brīdi pat sākam satraukties, ko darīsim pārējās četras dienas, ja jau esam apmeklējuši Spāņu kāpnes, neskaitāmas baznīcas un Trevi strūklaku. Rūpīgi lasu no ceļvežiem un mākslas grāmatām par redzamajiem objektiem un sajūsminos, ka varu skatīt vietas, ko esmu redzējusi tikai mācību grāmatās.
Lai nerastos priekšstats, ka pārtiekam tikai no kultūras, savstarpējām sarunām un Romas gaisa, vēlos pastāstīt par Romas garšu. Pastu jeb makaronus gatavojam mājās, jo 10 eiro, kas tiek prasīti par šiem miltu izstrādājumiem, nav adekvāti. Mana dēla absolūtā sajūsma pieder dažādām picām, un viņu var saprast. Noskatām picēriju nostāk no tūristu ielām, kur ir vairāk vietējo. Pica šeit nav apaļa, bet cepta lielā pannā, gluži kā mūsu plātsmaize. Pārdevēja ņem lielas šķēres un griež picas gabalus, lai tos nosvērtu. Pica ar mocarellu, ar šķiņķi, pesto ― šajā picērijā atgriežamies atkārtoti, lai nobaudītu pēc iespējas dažādākas garšas. Skaidrs ir viens ― lai visas nogaršotu, ar nedēļu nepietiks. Pica ar ceptiem kartupeļiem gan garšo tik dīvaini, lai negribētos to atkārtot.
Par īpašu piedzīvojumu izvērsās saldējuma (gelato) baudīšana kādā mazā kafejnīcā netālu no tirgus, ģimenes uzņēmumā, kur ome zelta auskaros sēž pie kases aparāta, opis sver saldējumu, meita rosās virtuvē, bet mazbērni novāc traukus. Angliski te neviens nerunā, un jau tas vien sniedz drošības sajūtu un pārliecību, ka baudīsim autentisku saldējumu, nevis sapačkātu aukstu masu, ko pārdod uz ielas.