Steigu atstāt mājās
Ja mākslas muzeja uzraudzēm divgadnieka mākslas izzināšanas process, aizrautīgi skrienot pretī gleznu rāmjiem un cenšoties mākslu iepazīt pieskaroties, nav visai simpātisks, jādodas turp, kur mazais var izzināt pasauli pats. Tas iespējams, ejot ar bērnu dabā – ne mazāk aizraujošā "izstāžu" zālē, kur ekspozīcija mainās ik brīdi – gan sezonās, gan maršrutos. Tieši dabā varam izvairīties no nepārtrauktiem aizrādījumiem – neej, nekāp, neskrien, neskaries – mūžīgie "ne", ar kuriem nākas operēt ikdienā, dodoties pastaigā pilsētas "džungļos", kas pilni paša cilvēka radītu bīstamību.
Pērnā gadsimta astoņdesmitajos gados Hārvarda universitātes biologs Edvards Vilsons izvirzīja teoriju, kas apgalvoja cilvēka dabisko nepieciešamību pēc saiknes ar dabu. Šī biofīlijas teorija, iespējams, nav saprotama daudzām ģimenēm, kuru atvases brīvo laiku pavada mīkstos klubkrēslos pie ekrāniem. Amerikas Mediķu asociācija savulaik izpētījusi, ka atrašanās brīvā dabā palielina bērnu problēmu risināšanas prasmes, fokusēšanās spēju un pašdisciplīnu. Kaut vai rāpšanās kokā ir ne tikai lielisks fizisko spēju treniņš, bet arī prasme apzināties risku un mazināt to, pašam piedzīvojot šo procesu. Ja mums pašiem kāds pajautātu par spilgtākajām bērnības atmiņām, diez vai starp tām būs kaut kas telpās noticis. Drīzāk dzirdēsim piedzīvojumu pilnus stāstus par štābiņiem kokos, šļakstīšanos ezeros vai sēņošanas un ogošanas ekspedīcijām ar omīti vai opīti.
Došanās ar bērniem dabas takās ir iespēja pašiem izbaudīt ainavas ar visām maņām daudz lēnāk un daudz iedvesmojošāk, jo gluži vienkārši ātri tas nesanāks. Ir jāparedz laiks, lai apskatītos, kurp dodas skudra, no kurienes zemē nokritis čiekurs, vai tas ir egles vai tomēr priedes čiekurs un tā tālāk, vēl tālāk dabā. Bērni ir unikāla iespēja mācīties dabu vēlreiz: nevis no skolas grāmatām, bet praksē. Mācīties reizē un daudz uzmanīgāk.
Lai arī šķiet, ka visos populārākajos Latvijas dabas objektos, iespējams, jau ir būts, izvēloties maršrutu, ir vērts vairāk pārdomāt nevis galamērķi, bet gan savas vēlmes. Iespējams, kāda iemīļota dabas taka redzēta tikai vasarā, bet ziemas mirdzums nav piedzīvots, – tad apceļo ierastos objektus šķietamajā āra aktivitāšu nesezonā. Iespējams, pusdienas var ieplānot nevis jaunatvērtajā kafejnīcā kaimiņu pilsētā, bet gan ņemt piknika grozu un mīkstu segu līdzi tepat uz tuvējo mežu: papildini maltīti ar svaigu gaisu. Iespējams, bērna prātā daudz ātrāk aizķersies koku sugu nosaukumi nevis galda spēlē, bet ejot pašam mežā: pēc pastaigas zināšanas nostiprini jau ar to pašu galda spēli. Maršruts nav tik svarīgs, cik būtiska ir emocionālā nokrāsa, ko palīdz radīt atrašanās vienā vai citā vietā brīvā dabā. Un piedzīvojumi nav pat speciāli jāorganizē – kaut kas vienmēr atgadās pats no sevis. Ejot dabā, nekad nezini, kādu putnu izdzirdēsi, kādu zvēru vai viņa atstātās pēdas sastapsi. Ko pētīt ir vienmēr!
Priekpilnai taku mīšanai
Pašu jaunatklātās vietas dabā ir vērts fiksēt ģeogrāfisko koordinātu veidā, lai, laikam ejot, ir iespēja piedzīvot tās atkal citā sezonā vai citā vecumā. Turklāt Latvijas unikalitāte ar četriem gadalaikiem ļauj piedzīvot pat vienas un tās pašas takas aizvien jaunā ietērpā. Smelties idejas virzieniem var daudzviet – gan interneta ārēs (lielisks interaktīvs rīks www.dodies.lv), gan paziņu lokā. Jaunas takas kājām vai velo mugurā drīzumā ļaus izbaudīt arī projekts Zaļie dzelzceļi, kas pašlaik top Vidzemē, veidojot neparastu maršrutu, kas vedīs pa izbijušām dzelzceļa līnijām.
Taču tik un tā, lai taku mīšana būtu dzīvespriecīga, nedrīkst aizmirst par piemērotu ekipējumu jeb meža praktisko modi. Īpaši bērniem: sezonai, laikapstākļiem un maršrutam piemērots apģērbs un apavi (kam automašīnā vai mugursomā ir sauss un tīrs rezerves komplekts) ir priekšnosacījums, lai pārgājiens izdotos. Turklāt apģērbam un apaviem jābūt tādiem, kurus pat tīrīgākā mamma ļaus sasmērēt.
Svaigs gaiss ir ļoti spirdzinošs, bet arī apetīti rosinošs. Pavasarī maltīti, kurai noteikti jābūt līdzi, lai atjaunotu spēkus, var skaisti un, kas ne mazāk svarīgi, pilsētas cilvēkam tik veselīgi un sezonāli papildināt gan uzmanīgi sagādāts bērzu sulas malks, gan pavasara saules modinātie zaļumi, kas spraucas ārā no zemes, gan zaķskābeņu kraukšķīgums, gan vēlāk – ogas un sēnes.
Ja mazie dabas mīļi vēl tikai mācās staigāt vai vēl pat nestaigā paši, lieti noderēs nevis ripojoši rati, bet gan ķengursoma vai kāds slings. Tad var nebaidīties pamainīt maršrutu tālāk par iemīto taku. Turklāt mazuļi ķengursomā pamanās gan sajūsmināties par mežu, gan arī iemigt ilgā snaudā (noteikti jāņem vērā bērnu diendusu periodi – tos atvēlot pārvietošanās laikam no punkta A uz B). Šis aspekts jāņem vērā arī, izvēloties pārgājiena garumu attālumā, nevis laikā. Iespējams, lēni izstaigāti divi kilometri būs visiem daudz vērtīgāki nekā ātri izrikšoti pieci.
Došanās dabā ir arī lielisks līdzeklis pret viedierīču atkarību, jo gluži vienkārši aizraujošākās vietas ir ar pavisam niecīga ātruma interneta savienojumu. Daba ir lieliska fantāziju un iztēli rosinoša lietotne, kas modernai ģimenei noteikti nāks par labu. Tā ir iespēja neskaitāmo multeņu varoņu vārdu vietā apgūt koku un putnu sugas.
Galu galā, būšana ārā ir dabiska D vitamīna uzņemšana. Savukārt D vitamīns palīdzēs mazajiem augt stipriem un veseliem, bet lielajiem – uzlabot savu emocionālo pašsajūtu un rast jaunu iedvesmu reizēm tik monotonajai ikdienai.
Vārds