Kādi pienākumi ietilpst plānotāja kompetencē?
Mans uzdevums ir saplānot, kur un kā LVM veiks meža atjaunošanas cirsmas, kur un kad tiks veikta meža kopšana. Protams, vietu izvēle ir atkarīga arī no uzņēmuma koncepta un teritoriju sadalījuma. Kopumā LVM teritorija ir sadalīta reģionos, savukārt katrs no tiem – plānošanas vienībās. Ar noteiktu cikliskumu darbi notiek plānošanas vienībās, – to dēvē arī par plānošanas ciklu. Piemēram, plānojam meža atjaunošanas cirsmas, krājas kopšanas cirsmas, un tālāk jau stafeti pārņem kolēģi, kas nodarbojas ar mežu izstrādi, atjaunošanu, jaunaudžu kopšanu, mežu ceļu pielabošanu un tā tālāk. Es darbojos Vidusdaugavas reģionā. Manā pārziņā ir no 500 līdz 5000 ha plašas teritorijas. Vienā plānošanas vienībā plānoju meža atjaunošanas cirsmu, citā – krājas kopšanas cirsmu, un vienības atšķiras – ir vietas, kur strādā viens plānotājs, citur vairāki. Meži ir dažādi – atšķirīgs blīvums, veids, ceļu tīkls un vēl citi aspekti.
Kāda ir tipiska plānotāja darbadiena?
Plānošanas gads sākas 1. septembrī, līdzīgi kā skolēniem mācību gads. Mēs, plānotāji, saņemam uzdevumu, kurā norādīts, kurās vienībās secīgi plānosim savu darbību. LVM atbilstoši Valsts meža dienesta aprēķinātajam un Ministru kabineta apstiprinātajam maksimāli pārļaujamam koku ciršanas apjomam valsts mežos plāno izvietot šo apjomu pa plānošanas vienībām. Darba uzdevums plānotājam tiek dots gada ietvaros. Plānotājs pārskata datubāzes, kartes, veic aprēķinus, darbojoties pie datora, un, ja nepieciešams, piesaista citus kolēģus.
Protams, plānotāja darbs nav iedomājams bez došanās dabā, jo tā nemitīgi mainās un apstākļi, ar kuriem sastopamies mežā, mēdz atšķirties no tā, kas paredzēts uz papīra. Klātienē jāizvērtē, kādas ir dabas vērtības, kāds tieši ir mežs. LVM mēs stingri balstāmies uz likumos noteiktajiem normatīviem, un tie mums Latvijā ir vieni no stingrākajiem Eiropā.
Dabā cirsmas uzmērām, aprēķinām, cik konkrētajā teritorijā koku iespējams nocirst, plānojam arī kokmateriālu aizvešanu, meža atjaunošanu un tā tālāk. Obligāta prasība ir dabas aizsardzības respektēšana, iekļaujot dažādus objektus – alas, mitras, avotaines, skudru pūžņus, irbes ceļus, kur atstāj paaugas un pameža grupas starp audzēm, pa kuriem irbei pārvietoties, ekoloģiskos kokus un vēl citus objektus.
Tāpēc dodos uz mežu, izstaigāju to, skatos, vai nav objektu, kurus varētu apdraudēt mežsaimnieciskā darbība. Piemēram, ja konstatēju kādu lielo putnu ligzdu, ir skaidrs, ka mežsaimniecisko darbību noteiktā teritorijā veikt nedrīkst. Savukārt, lai aizsargātu mazos putnus, neveicam mežistrādi ligzdošanai nepieciešamajās jaunaudzēs to ligzdošanas periodā.
Pērn atradu vairākas ligzdas, pieaicināju vides ekspertu, kas atbild par putniem, un izrādījās, ka tās pieder peļu klijānam, kuram, netraucē dzīvot nelielā koku pudurī 15 metru rādiusā ap ligzdu, un tālāk esošajā jaunaudzē tam ir ērti medīt, un koku puduris aizsedz ligzdu.
Ir vides aizsardzības entuziasti, kuri uzsver tieši veco mežu nepieciešamību, lai maksimāli saglabātu dabisku vidi.
No kurienes cēlušies vecie koki, kāds taču tos ir iestādījis? Ja ciršanas un stādīšanas ķēdi pārtrauksim, var gadīties, ka mums būs tikai pārauguši un sabrukuši meži. Protams, tie ir bagāti ar dabas vērtībām un bioloģisko daudzveidību, taču katram zināms, ka mežs ir arī nozīmīgs ienākumu avots. LVM ļoti rūpīgi cenšas ievērot veco mežu un jaunu mežu proporciju.
Latvijā visi meži ir stādīti vai sēti, pilnībā dabisku mežu nav, jo savulaik ciršana ir notikusi visur.
LVM vides eksperti rūpējas, lai tiktu saglabātas retās dzīvotnes, sugas, ķērpjiem bagāti koki, uzņēmumā darbojas putnu eksperti, kas izstrādā vadlīnijas mikroliegumiem un tā tālāk. Ir dažādas sertifikācijas un citu vides organizāciju prasības, un, ilgtermiņā plānojot mežu apsaimniekošanu, tiek ņemtas vērā gan vides prasības, gan ekonomiskās vajadzības, saglabājot racionālu proporciju starp mežu teritorijām, kuras atvēlētas dabas daudzveidības saglabāšanai, un tām, kurās veicama mežistrāde. Gan plānotājam, gan vides organizācijām ir jāsadarbojas, lai nonāktu pie produktīva, abpusēji izdevīga rezultāta.
Plānotājam, ir jāsadarbojas ar visām iesaistītajām pusēm, lai nonāktu pie produktīva, visiem izdevīga gala rezultāta.
Kāds ir meža kopšanas cikls no iestādīšanas līdz nociršanai?
Kad jaunaudze ir paaugusies, nāk krājas kopšana, kad retinām, izņemot panīkušos, augšanā atpalikušos kociņus, lai nākotnes mežs izveidotos liels, kvalitatīvs. Krājas kopšana notiek pēc vajadzības. Tur satiekas vairākas vadlīnijas – viena ir ekonomiskā, vērtējot, cik tālu teritorija ir no ceļiem, kādi tajā ir augšanas apstākļi, jo ļoti slapjā kūdrenī parasti pietiek ar vienu krājas kopšanas reizi, savukārt labos, sausos apstākļos augošs priežu mežs tuvu pie ceļa tiek kopts ar lielāku intensitāti.
Līdz meža 20 gadu vecumam ir agrotehniskā kopšana, kad tiek pļauta zāle, lai netraucētu stādiem, vēlāk tiek izzāģētas nevēlamās sugas, kas nav mērķaudze. Pirmā komerciālā kopšana, kuras izstrādes plānošanu veic plānotājs, ir no meža 20 gadu vecuma. Koksni ražo zaļais vainags. Ja koki ir tuvu viens otram, vainags ir neliels, arī koksnes apjoms līdz ar to mazs, tāpēc ir nepieciešama retināšana. Dažkārt tā ir nepieciešama pat trīs reizes meža augšanas gaitā. Nevaram nocirst nevienu koku, ja nav pretī plāna ar to, kā atjaunosim platību, ar kādu sugu un kādu stādmateriālu, kādu augsnes sagatavošanu. Meža aprites cikls ir ļoti ilgs. Skaidri pateikt, tieši cik gadu, nav iespējams – viss atkarīgs no meža veida, vietas apstākļiem, laikapstākļiem un vēl vairākiem faktoriem – vai bebrs uzbūvē dambi, vai tuvumā tiek izrakts grāvis, kas ietekmē augsnes hidroloģisko režīmu. Lēmums par atjaunošanu jāpieņem jau pirms koku ciršanas, kad ir redzams, kas tur aug un kas tur neaug.
Kādas pārmaiņas notiek dabā? Vai jūtat globālo klimata pārmaiņu ietekmi?
Esmu LVM plānotājs jau piecus gadus. Pirms tam biju zinātniskais asistents Latvijas Valsts mežzinātnes institūtā Silava, nodarbojos ar pētnieciskā materiāla ievākšanu un apstrādi, tur guvu iemaņas un izpratni par to, kas notiek dabā, kā cilvēks to ietekmē. Protams, ir novērojams – ne krasi, bet kopumā –, ka ziemas kļūst aizvien siltākas un īsākas, pavasari – arvien sausāki. Ir riski, kas saistīti ar vētrām, – nupat Latvijas dienvidu daļas mežos vētra izraisīja nopietnus postījumus. Arī kukaiņu populācija mainās. Mizgrauži siltajās ziemās savairojas un nodara lielus postījumus eglēm. Vētrā savukārt tām tiek izkustinātas saknes, bet mizgrauži vairojas tieši novājinātos kokos. Cīņa ar šiem kaitēkļiem ir izaicinājums. Siltais pavasaris rada kūlas ugunsgrēkus un apdraud arī mežu. Arī cilvēciskais faktors ietekmē dabu – jo vairāk cilvēku ir mežā, jo vairāk atkritumu. Diemžēl šopavasar savācām rekordlielu atkritumu daudzumu. Tāpēc ir jāmainās līdzi tam, ko daba jaunajos apstākļos mums liek priekšā. Jāmācās to saprast.
Anita